Kā nu gadījās, kā ne, sestdienas vakara dzimšanas dienas svinības tika noteikts sākt Jelgavas vienā no pieņemamākajiem (vizuāli) iestādījumiem 'Silva'. Par apkalpošanas kultūru tajā iestādē ir dzirdēts daudz, un, jāatzīst, ne tas labākais. Taču, līdz tai pašai sestdienai vienīgais, ko varēja par šo bāru pateikt bija tas, ka pirms Tu dabūsi savu pasūtījumu, būsi paspējis izstāvēt trīs rindas uz tualeti U2 koncertā.

Tad nu mazliet iz sestdienas. Secība var arī nebūt ievērota.

Pirmāmkārtām — tēja. Tā tika pasūtīta vēl pirms mūsu ierašanās. Rezultāts — pēc stundas (!) tiek atnesta tēja (jo tika atgādināts, ka tāda ir pasūtīta). Atnesta jamā tiek silta, nevis karsta. No tēs atsakās.

Tālāk. Joskem tiek atnesta zupiņa un pēcāk otrais. Protams, pasūtītā majonēze tiek nignorēta. Bet tas būtu sīkums.

Ja Jums ir vēlme aiziet uz krogu un nepiedzerties, tad dodieties uz Silvu. To tur var panākt vienkārši. Alu vai sidru Jūs dabūsiet, labi ja pēc 40 minūšu gaidīšanas. Par minēto tēju nemaz i nerunāsim.

Bet nu visam kronis bija soļanka Jurim. Nu, pati soļanka jau neko. Zupiņa kā zupiņa. Bet tā tiek atnesta, nolikta, savukārt draugs oficiants dodas prom. Nu, nopīpē cigareti, tūdaļ ķersies klāt. Un tad mazliet apstulbis uzdod klātesošajiem jautājumu — 'Ar ko šeit mēdz ēst zupas?'. Karotes ta nebija. Bija dakšiņa.

Rēķins… Ech, protams, ka apčakarējot vienu klientu par 40 santīmiem (un citus gan jau ka par lielākām summām) mēs varam dabūt gana labus ienākumus vakara beigās. Tieši tā arī tika darīts. Gribēja mums piešūt 70 santīmus vērtu sidru 30 vai 40 (cik nu tur bija) vērtas sulas vietā. Paši vainīgi, ka izveda mūs. Nebūtu i pamanījuši, ja viss būtu bijis okei.

Tad nu vakars tika turpināts 'Mekā' (Ozolniekos) un pabeigts ar kaunpilnu zaudējumu biljardā iekš to 'Bumerangu'.

Kā Jūs domājat, vai es vēl kādreiz došos uz 'Silvu'? Un vai Jūs dosities?

Pie kam pēc tam, kad izgājām ārā, satikām īpašnieku. Viņš uz mūsu repliku par stundu ilgo tējas gaidīšanu pateica, ka tēja esot jādzer mājās, bet 'Silvā' jāņem konjaka pudele. To varot dzert ilgi un nav jāgaida uz nākamo porciju.

Attieksme…

Tuvākajā laikā (ja pēc piektdienas netaps aizmirsts) gaidu krekliņu ar ± šādu uzrakstu.

life is a sexually transmitted disease

Un es sevi nokauninu, ka neesmu neko no viņa ielicis iekš savas lapas (mp3)… Esmu gan :)

Piektdienas vakaram raiti risinot savu valdziņu radās spontāna ideja doties uz k/t Oskaru, lai obzervētu mākslas filmu Lara Croft Tomb Raider: The Cradle of Life.

Un nu uzreizi lēksim pie manām domām par šo šedevru. Atzīšu uzreiz, ka pirmā filma man likās pabeigtāka. Šīs filmas beigas, savukārt, atstāja nedastrādātības iespaidu (kaut kas septiņdesmito gadu krievu fantastikas filmu garā).

Protams, ka nevar nepamanīt aizvien plašāk pielietoto shēmu — ja amerikāņu filmā ir personāžs ar izteiktu britu (dotajā gadījumā — skotu) akcentu, tad viens no diviem — vai nu viņš ir sulainis, vai arī ļaunais tēls.

Neapšaubāma ir reklāmņēmēju (te nu arī izsvītrojam otrā posta pēdējo punktu) centība iedabūt filmā reklāmdevēju štellītes. Nezinu, vai tas ir tālab, ka šī filma nebija tik pilna ar action tipa izlēcēieniem, vai kas cits, taču iecirtās acīs Panasonic reklāmas. Sākot no mobilā telefona, un beidzot ar jaunāko Panasonic markas televizoru, kuru nabadzīgā hongkongiešu ģimenīte skatās uz nabadzīgā kuģīša.

Protams, ka kā jau šādās filmās parasts, ticamības moments tiek nolaupīts pirmajās minūtēs. Savukārt kaskadieru darbs ir jāuzteic.

Un tagad, pēdējā rindkopā es uzrakstīšu par to, kas mani šajā filmā sajūsmināja visvairāk. Datorgrafikas šedevrs (īss, bet baudāms) — Shadow warriors guards. Tie bija tādi ducken simpātiski monstriņi. Jāatzīst, ka šeit, atšķirībā no kaujas ar alu trolli iekš Lord of the Rings, nevienā acī nevarēja piefiksēt to, ka arī cilvēki, kuri tika mētāti šurpu turpu būtu veidoti ar datoru. Par šiem briesmonīšiem pieci lācīši no pieciem iespējamajiem.

Bet filma kopumā tiek nolāčota uz četri ar mazu mazītiņu plusiņu (no pieci, protams).

Un vēl, tradicionālā biļetīte…

Varbūt esmu sentimentāls un mazliet pasists, bet šī SMART reklāmiņa manī izraisīja sajūsmu. Aš gandrīz vai līdz asarām :) Kliedziens 'lāāāābs' bija neviltots ;)

• … par jauko filmu Lara Croft Tomb Raider: The Cradle of Life;
• … par Jelgavas bāru 'Silva';
• … kaut ko par reklāmistu grūto darbu, bet ko — neatceros.

Agresīvā tipa mašīna (signalizācijas paveids? :)

Dziesma un vārdi. Ech, tas bija sen.. Atceros, kā pamatskolā kaut kādā klases vakarā māmiņa (dejojusi Dailē un Liesmā) mācīja visiem, kā pareizi dibens jāgroza šīs mūzikas pavadījumā :)

Domājams, ka visi ir informēti, ko nozīmē 'izmesto pirkstu' žests (tiek radīts, izstiepjot mazo pirkstiņu un rādītājpirkstu, bet pārējos saliecot). Izrādās, ka itāļu žestu valodā tam ir mazliet cita nozīme: 'žests aizsargā no ļaunuma'.

Bildīte, kā pierādījums

Bikses un bigrekes.