Es jau jums teiktu, ka tās ir pavisam nenoteikta (bet liela) daudzuma buļļu kakas, taču fakti norāda uz to, ka tā nebūt nav. Google māk arī TO.

FCKEditor. Lai arī cik nenopietni izskatās pati lapa (satura ziņā), esmu nolēmis tuvākajā laikā šo über redaktoru ieprovēt.

Bet šī dziesma, grupa un viss, kas ar to saistīts, varētu reiz būt pavisam cits stāsts.

Šonakt mans nekad nepabeigtais garastāvoklis alkst pēc savās dusmās nenormāli fascinējošā Broken. Lai izskaustu irregulāro tradīciju, šoreiz es neko necitēšu. Tik vien kā pie sevis atcerēšos šķebinošo sajūtu, kura okupēja manu saprātu un kuņģi pirmo un gandrīz pēdējo reizi skatoties attiecīgo video. Varbūt līdzēs.

A varbūt ne.

Heh. Pēkšņi saproti, ka tieši NIN ir vienīgā mūzika, kura vēl aizvien ir spējīga likt skudriņām tipināt pa tavu miesu… Atmiņu plēksnītes plivinās lejā no atmiņu mākoņiem tieši tev virsū…

P.S. Kur ir palicis agrākais Reznors? Reiz viņa mūzikā bija viņš pats. Viņš viss. Tagad tajā trūkst tieši šīs netveramās viņa daļas. Heh. Tik tikko atcerējos, ka reiz sensenos laikos viņš kādā intervijā pat minēja, ka pats ir nenormāli izbijies no tā, cik daudz iekš Pretty Hate Machine ir viņa paša un nekad neko tādu vairs nepieļaušot.

Bet pagaidām Broken…

Kodera sievas piezīmes. Nodaļa septiņpadsmitā. Pirmā kauja.