Negaidīti patika… DVD labu laiku atradās pie attiecīgā atskaņotāja ne gluži atvērtā formātā. Nekādi nespējām saņemties veltīt 128 minūtes šai filmai ar Tomu Henksu (Henku?), jo iepriekšējais viņa darbs The Ladykillers tika izslēgts desmit minūtes pēc tā sākuma. Nenoliegšu, ka vecenīšu slepkavas varētu noskatīties kinoteātrī un pat gūt zināmu baudu. Taču mājās kaut kā pietrūka iespēju 110% no savas uzmanības veltīt ne pārāk saprotamajai runai…
Bet tagad atpakaļ pie The Terminal. Sākt ar rezumējumu? Diktiņ patika. Retrospektīvi atskatoties, nav ne mazākās nojausmas, vai kāds cits bez Toma Henksa spētu ko tādu notēlot. Varbūt Nikolsons? :)
Dikti sirsnīga un mīļa filmiņa. Ja godīgi, tiešām negaidīti skatāma. Brīžiem smiekli līdz asarām, brīžiem paliek skumji par sižeta pavērsienu. Lai arī 95% no filmas var paredzēt uz priekšu.
Emocijas dalītas. Iedomās jāpaspiež Spīlbergam un viņa komandai, jo no šitik necila fakta izveidot kaut ko šitik straightforward un ziemassvētku garā ir jāprot.
Mazliet kaitināja lielais mūvīmisteiksdotkom cienīgu kļūdu skaits (kaut vai tas, ka culvēks, kurš runā un saprot bulgāru valodā mācās angliski, izmantojot krievu valodā rakstītus bukletus par ASV).
Mazliet panaiva filmiņa ar labajiem, ļaunajiem, pašuzupurēšanos, tēzi par dzimtenes mīlestību, likumu nepilnību, apnikumu, mērķi un ko–darīt–pēc–tam, bet protams, ka tas nav viss. Nekas paliekošs, bet patika ir tieši tas, ko pēc filmas var pateikt.
Četri veseli un divas trešdaļas lācīša. Toms Henks atsevišķi nopelna visus piecus pekaiņus.
