Es izgriezu tavas acis no foto un pieliku pie sienas savā istabā.
Pelēkās laimīgās acis ik rītu mani modina, liekot atvērt plakstus, lai redzētu to, kas bija viltots.
Un neļauj aiziet gulēt vakarā.
Tās vienmēr skatās un stāsta, ka tavas acis mani nekad nesaprot.
Netic tavas acis manām, un tas bija tas, ko es neieredzēju visvairāk.
Tagad nāvinieka kamera ir te, un tur pie sienas — logs uz pagātni, kas likās jauka, ldz es sapratu.
Nekrāsotā pasaule, un man nav krāsu zīmuļu, lai krāsotu tagadni, tie palika pie tevis.
Caur foto mēmi raugās skaļi kliedzot pagājība, kas, kad vēl bija tagadne, bija krāsaina.
Foto noņem visas krāsas tāpat kā to izdara atmiņas.
Labais un tam sekojošais ļaunais atmiņā summējas un paliek menbaltas bijušās dienas.
Tagad man ir krāsas, kuras sauc: melns, pelēks un tukšs.
Eksistence tiek krāsota? Nē, tā krāsojas pati šinīs krāsās, un man nekas cits neatlik, kā tikai vērot likteņa izvēlētās bildes.
Likteņa izvēlētajās krāsās.

© 1999 laacz