|
laacz tagad
klausās:
Radio NABA
Autora domas ne vienmēr sakrīt ar autora domām. © spectatorIr pagājuši 24 gadi un 8 mēneši un 11 dienas kopš mana mūža laimīgākās dienas
Papildus 3355 maniem pļurkšķiem ir sapļurkstēti 33189 sveši pļurkšķi.
ICQ: #58279153 (very rarely)
MSN:
E-mail:
Mazās pustizlās ikoniņas aiz linkiem (ne visiem) arī šo to nozīmē.
|
|
<br />
<br />
<br />
2003 20. maijs otrdiena
|
 |
Ziņojums Nr.___________
Godājamais ________________________________
Es, kā vienīgais Jums līdz galam uzticīgais mūsu organizācijas darbinieks vēlos vērst Jūsu uzmanību uz mūsu nobriedušā kolektīva dažu morāli nenobriedušu darbinieku uzvedību.
Tā, piemēram, plkst. ________, ____. gada __. ________, tajā laikā, kad Jūs pašaizliedzīgi ________________________, mūsu veselīgā kolektīva neapzinīgie biedri ___________________________________________ pašā bezkaunīgākajā veidā ______________________________________________, ar to izrādot parviršu attieksmi pret saviem tiešajiem pienākumiem un pārkāpjot elementāras darba ētikas normas.
Augstākminētajiem slaistiem un liekēžiem līdzi skrēja tādi morāli vāji darbinieki, kā _______________________________ un _______________________________.
Vēlos atgādināt, ka darbinieki __________________________ un _____________________ vairākkārtīgi ir ___________________________, ciniski aizbildinoties ar
__________________________ un prasmīgi slēpjoties aiz ___________________________ (sk. manus iesniegumus nr. _______________ un ______________).
Ceru, ka šī laicīgi sniegtā informācija atvērs Jums acis, lai ieraudzītu minēto personu patiesās sejas un ļaus jums pieņemt jau sen briedušos mērus pret tiem, kas grūž kaunā mūsu sasliedēto kolektīvu.
Ar cieņu un uzticību, _____________________________.
|
 |
 |
2003 19. maijs pirmdiena
2003 16. maijs piektdiena
|
 |
Joks, kuru daudzi (nospiedošais vairākums) uzreizī tā arī nesacērt.
Anonīmo alkoholiķu biedrības telefons — 7207205 (neatbilst patiesībai, bet joks takš).
7 2*0,7 2*0,5
|
 |
 |
2003 15. maijs ceturtdiena
|
 |
Šodien mazliet padipadudapadināju pa dažādiem džournāliem. I pa manis nelasītiem lietotājiem, i pa senāk reģistrējušamies un lasītiem. Diemžēl, pamanīju, ka lielākā daļa no tiem ir truli. Vai nu no sākta gala, jebšu par tādiem kļuvuši. Neinteresanti. Vienveidīgi. Atgremojoši. Laikam jau džournāls (tā laikam sauc journal.bad.lv tagadiņās) uzliek savu zīmogu visam, kas tajā atrodas.
Bet, kāpēc es šo visu rakstu? Tāpēc, ka tiešām ar interesi palasījos anonīmas meitenes maziņo dienasgrāmatiņu. Nekas über, i neceriet. Taču mani kaut kas tajā visā fascinē. Tas viss ir kaut kāds dzīvs, atšķirībā no iepriekšminētajiem. Ļ. iesaku.
Piedodiet manu kategoriskumu, un nevajag tagad par baļķiem un skaidām. OK?
|
 |
 |
|
 |
Beidzot nobriedu paklausīties šo jauno Prāta Vētras albumu . Teikšu uzreiz — tiešām patika. Dažās dziesmās ik pa laikam parādījās kaut kāds ritmiņš, tonītis, meldiņš, kas lika sajust dežavju. Visvairāk to sajutu divās dziesmās.
Pirmā bija 'Reality Show', kad atminējos gan veco Keivu ar pašu Kailiju, kā arī citas līdzīgi performējošas grupiņas un solistus, un brīdī, kad sāk dziedāt Renārs, ienāk prātā 'Therapy?' izpildītā dziesma 'Diane'. Tā bija noskaņa.
Otrā — 'Plaukstas lieluma pavasaris'. Sākumā un ik pa laikam arī tālāk dziesmā skanošais meldiņš kaut kur dzirdēts. Manuprāt. Tā bija dzirdes atmiņa.
Patīkami pārsteigts jutos, ka albumā ir tik dažādas mūzikas. Tas vairāk ir raksturīgi grupiņām, kuras laiž klajā pirmo plati, disku, lenti vai kaseti — ideju pārpilnība un nespēja/nevēlēšanās nolikt sevi kādā plauktiņā.
Un vēl viena lieta mani izbrīnīja. Es visā albumā nevienā vietā nesajutu diskomfortu, ka dažas dziesmas ir angliski, bet citas latviski (un viena vēl nezināmā valodā:). Tam laikam jāsaka paldies neslikti popularizētajām iepriekšējām angliski dziedātajām dziesmām.
Ripulis visā visumā tiešām izklausās Prāta Vētras labākā albuma nosaukuma cienīgs.
Un sajūta, kas palika pēc noklausīšanās — tas liekas par īsu. Vai tā ir tā sajūta, kas rodas noklausoties kaut ko, kas tev patīk?
Tie bija pārdomu uzplaiksnījumi. Brīžos starp dziesmām.
|
 |
 |
2003 14. maijs trešdiena
|
 |
Tāda, lūk, mums ir viegla dzīvīte — izstrādātājiem .
Tiesas sēdē netika gūti pierādījumi tam, ka darbs radies autora jaunrades un radošo spēju rezultātā. Tiesa uzskata, ka prasītājs šīs darbības veicis izmantojot jau zināmas tehnoloģijas, metodes, kā arī apgūtās zināšanas. Nav strīda par to, ka prasītājs pats nav izveidojis izmantoto burtu formu, krāsu toni, u.t.t., bet tikai izvēlējies tos no jau esošajiem paraugiem. Tiesa atzīst, ka minētās izvēles izdarīšanai nav nepieciešamas radošas spējas, tāpēc prasītāja darbu nevar uzskatīt par jaunrades darbu. Darba rezultātu, kura izpildes gaitā prasītājs izvēlējies no visas krāsu gammas tumši zilo krāsu, no visiem burtu paraugiem izvēlējies tieši šo noteikto burtu veidu, izvēlējies lapu malu platumu, nevar uzskatīt par radošo spēju rezultātā veiktu jaunrades darbu.
Citāts no sprieduma @ shulcs .
Un ko lai mēs tagadiņās darām? Ja tas, ko mēs veidojam nav jaunrades darbs? Tikai mozaīka a la puzzle, ko var salikt arī piecgadīgs bērns? Tad nu es vairs nedomāju, ka esmu pasargāts ar likuma spēku (jā, līdz šim es to naivi uzskatīju par pašsaprotamu!) un domāju, ka līgumos turpmāk jānodefinē arī lapas piederība: līdz samaksai tā pieder man, bet pēc tās — pasūtītājam. Vai kaut kā tā. Protams, par plaģiātu un autortiesību aizsardzību var aizmirst. Interesanti, ko par to saka specializētās autortiesību aģentūras?
Esmu nikns.
|
 |
 |
|