Tāda, lūk, mums ir viegla dzīvīte — izstrādātājiem.

Tiesas sēdē netika gūti pierādījumi tam, ka darbs radies autora jaunrades un radošo spēju rezultātā. Tiesa uzskata, ka prasītājs šīs darbības veicis izmantojot jau zināmas tehnoloģijas, metodes, kā arī apgūtās zināšanas. Nav strīda par to, ka prasītājs pats nav izveidojis izmantoto burtu formu, krāsu toni, u.t.t., bet tikai izvēlējies tos no jau esošajiem paraugiem. Tiesa atzīst, ka minētās izvēles izdarīšanai nav nepieciešamas radošas spējas, tāpēc prasītāja darbu nevar uzskatīt par jaunrades darbu. Darba rezultātu, kura izpildes gaitā prasītājs izvēlējies no visas krāsu gammas tumši zilo krāsu, no visiem burtu paraugiem izvēlējies tieši šo noteikto burtu veidu, izvēlējies lapu malu platumu, nevar uzskatīt par radošo spēju rezultātā veiktu jaunrades darbu.

Citāts no sprieduma @ shulcs.

Un ko lai mēs tagadiņās darām? Ja tas, ko mēs veidojam nav jaunrades darbs? Tikai mozaīka a la puzzle, ko var salikt arī piecgadīgs bērns? Tad nu es vairs nedomāju, ka esmu pasargāts ar likuma spēku (jā, līdz šim es to naivi uzskatīju par pašsaprotamu!) un domāju, ka līgumos turpmāk jānodefinē arī lapas piederība: līdz samaksai tā pieder man, bet pēc tās — pasūtītājam. Vai kaut kā tā. Protams, par plaģiātu un autortiesību aizsardzību var aizmirst. Interesanti, ko par to saka specializētās autortiesību aģentūras?

Esmu nikns.