Vakar notika 5 dead lapsenes. Šodien jau 6 7 8 dead lapsenes. Killing in the name of...

Programmētājiem un interesentiem -- kāpēc .NET (patiesībā, runai būtu jāiet tieši par C#, nevis visu .NET) izgāzīsies.

19. gadsimta (18xx) sākumā Čārlzs Bebidžs (Charles Babbage) izgudroja pirmo mehānisko uzparikti, ar kuru varēja automātiski aprēķināt un izdrukāt logaritmisko un trigonometrisko funkciju rezultātu tabulas. Tas bija nepieciešams tālab, ka tolaik šo monstrālo aprēķinu darbu veica kaudzes ar matemātiķiem. Un vēl viena interesanta štelle ir tāda, ka šos cilvēkus dēvēja par kompjūteriem (computers) ;)

Nezinu, kā tagad, bet manā laikā skolā vēl tika lietota tāda paplāna grāmata, kurā bija šādas tabulas iekšiņā.

Neapšaubāmi, bēdīgākais moments ir tāds, ka šo aparātu, tā arī līdz galam nepabeidza, jo talantīgo izgudrotāju un matemātiķi pārņēma citas, sarežģītākas mašīnas izveides ideja, kuru viņš nosauca par Analytic engine. Kā arī, parastā problēma -- finansējuma trūkums :)

Jautri, ka pirmo reizi šo mašīnu izveidoja gandrīz divsimts gadus pēc tās izgudrošanas - pagājušā gadsimta (19xx!) deviņdesmito gadu sākumā. To paveica Londonas zinātnes muzeja dabinieki, sekojot Bebidža kunga rasējumiem un uzmetumiem. Precizitāte, ar kādu tika veikti aprēķini, ir lielāka nekā kalkulatoram -- 31 zīme.

Šis tad arī varētu tapt saukts par pirmo datoru. Tajā tika izmantoti perfokaršu analogi, lai pateiktu, ko dotajā brīdī mašīnai ir jāaprēķina.

Starp citu, attēlā redzama ļoti, ļoti maza daļa no šīs mašīnas.

Vai tikai man liekas, ka apsardzes firma, kuras nosaukums ir 'Labrīt' liekas mazliet smieklīga? :-)

Savukārt, ja man kādreiz būs kantoris, kurš nodarbosies ar interneta pakalpojumu sniegšanu, to nosaukšu 'Diskonekts'.

1642 - 1648. gads. Blēza Paskāla (Blaise Pascal) tēvs bija nodokļu iekasētājs. Lai tēvam šajā grūtajā darbā palīzētu ar skaitīšanu, jauneklis (tolaik divdesmitgadīgs) radīja faktiski otro mehānisko devaisu, ar kura palīdzību varēja saskaitīt/reizināt (pirmo 1623. gadā izveidoja Vilhelms Šikards [Wilhelm Schickard]).

Mūsdienās tos sauc par kalkulatoriem.

Turpinājums sekos...

Smieklīga komēdija ar graujošiem un apkrānojošiem vizuālajiem efektiem.

Izskatās, ka pat visnetalantīgākajam Holivudas režisoram iedodot rokās Tetrminatora sižetu, miljonu miljonus un pietiekoši daudz laika, var iznākt graujošs grāvēju grāvējs.

Es, paldies nez kam, zināju, uz ko eju -- pif, paf, lēkājoši kiborgi, vecais ārnijs, apstulbinoši efekti. Un tieši to arī saņēmu, plus vēl laba deva pasmieklīgu jociņu.

Iesaku to noskatīties uz lielā ekrāna, ja nav baile no pārspīlētajiem vizuālajiem efektiem (it īpaši tajā vietā, kur terminatore-sieviete nēsājās ar ceļamkrānu, man tas viss pat mazliet piegriezās...). Tas ir tā vērts.

Filmas beigas kā jau beigas. Es tieši tādas jamās biju arī gaidījis. Nez, kāpēc visi saka, ka fināls ir absolūti negaidīts.

Smejmoon, Ārniju pasveicināju. Hip hip.

Visu, kū tu soskati, visu kū tu radzi,

Tū visu viertē ar sovu aci.

Protams, ka rakstība manim iraid galīgi garām, bet chillautīgs hip-hops latgaliski pavelk.

The Tribe. Daiļa flash animācija.

Pagājušajā gadā ielinkotās metodes, kā kļūt par zirgu ātri nomira. Tagad saits ir atpakaļam. Mācāmies un provējam.

Mana mīļākā metode ir Spontānā kvantu tuneļa teorija (vai kā nu tas tur tulkojas).

Un vispār, lasiet paši...

Šis ir publicēts arīdzan 2000. gada 1. aprīļa Jaunās Avīzes pielikumā JĀ.

    Gāja pa tumšu tuksnesi veca meitene. nu tā - uz gadiem 18. viņa
gāja un ar savu vienīgo aci meklēja kādu bodīti, lai nopirktu savam vienīgajam
dēlam mazliet ko iedzert. dēlu viņa adoptēja pirms gada, septiņpadsmit gadu vecumā.
viņam ir 28 gadi. pēkšņi ierauga - kamielis berzējas gar nokaltušu izgreznotu
ziemassvētku priedīti. nē, ozolu. un vispār - tur bija pilns ar tukšiem dēķiem un
narcisēm, kuras slaidi peldēja lejup pa straumi, dzied;adamas Nothing Else Matters savās pieklusinātajšs
čerkstošajās balsīs. un vardes, jā vardes sēdēja un skatījās šais brīnišķīgajās
skaņās, kā viņas vijās augšup uz vakar apēsto sauli un tad ar lielu būkšķi
nokrita apakaļ jau sen izzudušās pilsētas vietā esošajā tramvaju depo.

    bet meitenei jau bija vienalga. puisis, kurš pēkšņi izlīda no
zemes tieši pie viņas kājām nebūt nebija smuks, nē, bet viņa izskats liecināja par
labu darbu, daudz daudz naudas un melnu rumaku, kuru viņš tik tikko ir apglabājis
vislielākajā godā. bērēs laikam piedalījušies visi viņa mirušie radinieki un vēl
hitlers, kurš kā bonusu izpildīja Nothing Else
Matters. kazlēns lēkāja uz vienas kājas un meklēja veco astoņpadsmitgadīgo
meiteni, kura nekā nezina par šī tāsta morālo jēgu. viņa vispār nekā nezināja -
pat to, kādēļ nākusi šai pasaulē. patiesībā viņa tikko atrada savu otru aci, un
nu bija mazliet nesmukāka. bet tas tā - maziņa atkāpīte.

    tātad, tagadējā māmiņa devās uz priekšu, censdamās noslaucīt
dibenu ar vējā samirkušo papīru, uz kura kaligrāfiskā rokrakstā bija uzrakstīti
mazliet retināti Nothing Else Matters vārdi.
viņa tos tāpatās nekad neiemācīsies. pietiek ar to, ka ir iemaņas gjitārspēlē.

    skaidrā prātā jaunavīga izskata veca tantiņa baroja zīdaini no krūts,
teikdama viņam - saki mamma, saki mamma, saki mamma. kad viņš konkrēti atteicās to
darīt, viņa maigi paņēma viņu aiz vakar izplēstajiem matiem un nometa lejā no 666
stāva.

sākdama neķītri smieties, mūsu dārgā meitene klusi vēroja, kā mazulis atsitoties
pret pelķi, atlec no tās un sāk dziedāt Nothing Else
Matters. melni prusaki jau sāka rinķot ap laimīgo sīko, kaut tas
nu bija sācis tikai otro pantiņu.

   daudz skaistu kāju mūsu meitene bija redzējusi, bet rīgas salmiņi, kuri turpat notekā
mētājās (blakus tām pašām kājām) bija daudz estētiskāki. viņa klusām pacēla
viņus un devās stopēt pirmo mākoni, pa ceļam uz salmiņiem ar saviem skaistajiem
matiem rakstot vārdus Nothing Else Matters...

Rakājoties pa servera tmp direktoriju, skatoties, kas tad man tur ir sakrājies, atradu jau apglabātus un par zudušiem atzītus vecus tekstus.

    Viņš sēdēja un skrubināja tiktikko kā vietejā veikalā iegādātās
sveces parafīnu gabalu pa gabaliņam. Tumsu kliedēja tik vien kā balss kasetē; tik
vien kā tā sasodītā balss... Bet vai kliedēja? Sašķēla, lai apzjilbinātu un tad
iemestu vēl lielākā tumsā... it kā paveroties saulē; it kā paveroties... it kā
saulē... Svece. Cik ilgi vēl? Cik ilgi vēl negribēsies iedegt nevienu sveci? Un kāpēc?
Vai jēga? Vai maz ir kaut niecīgākā jēga no svecēm? No saules? No balss, kura skan
no magnetofona lentes, pieklusināta, gandrīz čukstus.. gandrīz šņukstus.. tad likās
maiga, mīļa, uzticības pilna

    "Paklausies, kā pukst mana sirds. Kā plūst mīlestības upe,
kuras krasti esi tu."

    Upe plūst. un aiplūst, dodot vietu jauniem ūdeņiem; apskalojot
jaunus krastus, kuri ir tālāk. Upe plūst un nekā nespēj neviens tur padarīt. Un
krasti mainās. Un nekā nespēj tur padarīt...

    "Draugs. Mīļais. Dārgais. Tuvākais. Mīlestība. Mana. Tava. Mūsu.
Uz mūzjiem. Jel tici. Jel mīli. Tu nekad nekad mani nepametīsi. Es tevi vienmēr vienmēr
sildīšu. Kā uguns, kura nespēj apdedzināt. Tā mūsu mīla."

   Mīla, kura aizplūda līdz ar skaļām ūdenskrācēm, kuras tomēt bija tik maigas, cik
vien maigi var būt viņas siltie, pret mani kūstošie viļņi. Cik vien patiesi varēju
tos gūt. Un zaudēt. Patiesi un maigi zaudēt. Mīlestībā ļaut viņai aizplūst. Kaut
arī nekad nespētu aizturēt. Nekad nekad vairs nevienas upes. Sveces arī. Vienmēr
vienmēr nevienas skaļas uguns, kura neapzjilbināja.

   "Dvēselē ir jauki. Silti. Paldies tev. Manas rokas tavējās nekad nepiekūst glāstīt.
Tavas acis aizverās un es jūtu kā sapņi, skaisti, patiesi skaisti sapņi pārņem mūsu
prātu. Mūsu vienoto prātu. Iepazīsti tos sapņus, bez kuriem nav."

    Sapņi nu ir vērtušies bezmiegā. Gulēt, gulēt ar vaļā acīm, lai
nebūtu aizvērt tās. Nekad nekad aizvērt. Vienmēr vaļā. Un tava balss. Un nu jau viņas
balss. Tik nesen. Tik daudz, tik tūkstošiem sekundes atpakaļ. Tik trūkstošu sekunzju.
Minūšu. Tik pietrūkstoša balss. Balss, kura bija.

    "Tu zini. Es zinu. Mēs zinām vienu un to pašu. To, ko zin mēness
un saule. Ko zin tik viņi un mēs. Mūzjīgi mūšos. Mīlai"

Starp citu, jūs takš visi ziniet, ka man negaršo giness, ne? Bet vizuāli skatīties uz deputizācijas procesu man ellīgi patīk. Tāpēc vien varu jamo nopirkt, lai pavērotu putu ūdenskritumu :)

Vecrīgā parādījusies jauna sieviete gados, kura izveic savu priekšnesumu. Viņa nevis dejo, kā kolēģe, bet gan dzied. Bez pavadījuma. Latviešu dziesmas. Man nācās dzirdēt beigas pūtvējiņiem un sākumu kaut kam no Mielava repertuāra. Jāatzīst, ka balss viāni ir pārsteidzoši laba. Bet nu ... liekas, ka visnotaļ kliedzošs lūgums pēc palīdzības.

Starp citu. Mani nervē uzmācīgie (diedelnieciskie) ielu muzikanti. To jau nu tiešām varēja izkontrolēt ja ne ar atsevišķiem noteikumiem, tad iekļaujot papildus punktu iekš tiem pašiem Rīgas pilsētas kārtības noteikumiem.

SE05E09

Bender: We live to suck another day!

Šodien daudz darba un nekā jauna Internetā nav ;) Ja neskaita sistēmas (un ne tikai) administratoru ikgadējos svētkus, Šķēles izteikto vēlmi iegādāties DLRTC, to, ka anfrax.ru jau nez kuro dienu nerezolvējas, kā arī (aiz)vakardienas jaunumu - manu pirmo (slīcināmo) kucēnu iekš apollo.

Kaut kā tā, jā...