Maza atklāsme — to, cik bieži un cik daudz ierakstu būs kādā (online) dienasgrāmatā nosaka tas, cik ātri, ērti un patīkami tos var ierakstīt. Neskatieties un nerādiet ar pirkstiem uz mani. Teitan tas nav pats ērtākais.

Stibucījamais stibucis.

Kafijas pauzē pabrowsēt webu nesanāk, jo jādzer kafija. Un jāēd pīrāgs ar pikanto picas garšu (drausmīgais minimaksimas konditorijas brīnums).

Dikti inčīgi pajemt un iestumt pleilistē visus MP3, kurus savulaik esmu licis šajā vairāk vai mazāk necilajā bloģelī vispārējai ievērtēšanai. Hronoloģiskā secībā jamie diezgan labi līmējas kopā. Un arī asociācijas rodas, uzvedinot uz dažādām atmiņām par to, kas reiz. Teiksim, būtu grēks aizmirst kolosālo jū tū versiju par klasisko jū bī fōr tī skaņgabalu.

Nez. Uzmācas neatvairāmas domas par to, ka kādreiz te takš tomēt (neskatoties absolūti ne uz ko) bija ko lasīt, ko darīt un visādi citādi. Aš kā virtuālais Mežaparks padomju vasaras laiku vīkendā.

Bah.

Agrāk liela daļa teitan atrodamā neattiecās tikai uz mani vai kaut ko makten globālu. Tas attiecās uz kaut kādu ne pārāk precīzi definētu tusiņu.

Mans saits ir mana pils. Ņefiga. Mans saits ir manas dzīves spogulis. Mazliet greizs, gan. Bet tomēr. Ar šādu tādu zināšanu laaczoloģijā backgroundā viss iztaisnojas.

Damned.

Cenšanos parādīt savas personības superīgās šķautnes (jautājumu „vai tādas man ir, un vai tās ir rādīšanas vērtas” šobrīd neapskatām) ir nomainījusi primitīva atrakstīšanās izklaides linku veidā, mētāšanās ar dažādām techniskām gudrībām un minimāla bezpersoniska informācija iz privātās dzīves.

Pirksti grib klabināt vēl, bet plaušas grib uzsmēķēt.

Atstāsim kaut ko citām reizēm.

Ta, ta…