Es neesmu ekstrēmists. Mani absolūti nepriecē domas par vardarbību vai jebkādu citu vairāk vai mazāk pazemojošu ietekmēšanas metodi. Taču, vakar sevi pieķēru pie domas, ka nebūt neprotestētu pret lielākās daļas Latvijas politiku ietekmējošo personu pazemošanu tiktāl, ka tie vairs ij nedomātu līst šajā lauciņā.

Tas viss ir tikai tāpēc, ka manī nobriedusi pārliecība, ka mūsu valstī (kura pati par sevi ne pie kā nav vainīga) šo cilvēku ekonomiskās intereses un primitīva varaskāre nu jau tiktāl stāv ceļā veselajam saprātam, ka valsts vairs nav spējīga eksistēt šim terminam atbilstošā kvalitātē, kur nu vēl attīstīties.

Laikam ideālais modelis — valsts labklājības celšana tālab, lai celtu savējo, sen jau vairs nav modē. Mūsu valdība man sāk atgādināt viduslaiku Francijas galmu.

Fakts, ka jaunie laiki (neasociēt ar attiecīgo partiju) nāk komplektā ar jaunu valdību, rada nicinājumu pret jebkuru tās pārstāvi.

Nav jau noslēpums, ka pēdējās divas valdības ir centušās skriet ar pieri sienā, pārkārtojot visu, kas viņuprāt nav kārtībā. Aizmirstot par to, ka valsts politiskās dzīves līdzsvars ir daudz svarīgāks par sasteigtām pārmaiņām.

Jūs lasījāt nekvalitatīvus excerptus no mana domu gājiena.

P.S. Protams, ka esot valsts amatā jābūt personiskai ieinteresētībai, biznesa interesēm, vai kam tml. Tā nu tas ir iekārtots. Bet ar mēru, ar mēru. Kāda jēga slaukt beigtu govi?