„Sveiks Vinnij!” — actiņām priekā mirdzot, draugu sveica Sivns.

„Gelov” atrūca Vinnijs un turpināja domīgi raudzīties tālumā.

Pāris reižu aptecējis ap Vinniju, Sivns arī paraudzījās tālumā, tad pievērsās lāčukam: „Nu kas i, kas tur tālumā ir? Ko Tu tur redzi?”

„Jūtu viņu, mauku, tur Sivn, tālumā, aiz Mordoboju kalniem pidars Karlsons dzīvo, tik daudz ievārījuma zagubil maita , cik neviens cits, viņam vēl sabiedrotais Brālītis ir, pidars gnoinijs, uz kotletēm kritis, visas nahuj norijis, tagad pēc mums tīksminās. Gribi Sivn lai viņš ar Boku atnāk un Tevi kotletēs pārtaisa? Ko a?”

„Nu beidz Vinnij, kā Tu vari zināt ka ir tāds Karlsons, tāds Brālītis un hujviņzin kāda tur Boka, ņebosj vakar sēnes neesi ēdis ka tādu huiņu nes”

No rupjā vārda izsprukšanas Sivnam piesarka astes galiņš.

Vinnijs izlikās nedzirdam mazā drauga rupjību un, raugoties tālumā, pie sevis novilka: „Ir viņi tur, ir, žopoj čuju…”

Autors nezināms. Autors zināms.