Rakājoties pa servera tmp direktoriju, skatoties, kas tad man tur ir sakrājies, atradu jau apglabātus un par zudušiem atzītus vecus tekstus.

    Viņš sēdēja un skrubināja tiktikko kā vietejā veikalā iegādātās sveces parafīnu gabalu pa gabaliņam. Tumsu kliedēja tik vien kā balss kasetē; tik vien kā tā sasodītā balss… Bet vai kliedēja? Sašķēla, lai apzjilbinātu un tad iemestu vēl lielākā tumsā… it kā paveroties saulē; it kā paveroties… it kā saulē… Svece. Cik ilgi vēl? Cik ilgi vēl negribēsies iedegt nevienu sveci? Un kāpēc? Vai jēga? Vai maz ir kaut niecīgākā jēga no svecēm? No saules? No balss, kura skan no magnetofona lentes, pieklusināta, gandrīz čukstus.. gandrīz šņukstus.. tad likās maiga, mīļa, uzticības pilna

    "Paklausies, kā pukst mana sirds. Kā plūst mīlestības upe, kuras krasti esi tu."

    Upe plūst. un aiplūst, dodot vietu jauniem ūdeņiem; apskalojot jaunus krastus, kuri ir tālāk. Upe plūst un nekā nespēj neviens tur padarīt. Un krasti mainās. Un nekā nespēj tur padarīt…

    "Draugs. Mīļais. Dārgais. Tuvākais. Mīlestība. Mana. Tava. Mūsu. Uz mūzjiem. Jel tici. Jel mīli. Tu nekad nekad mani nepametīsi. Es tevi vienmēr vienmēr sildīšu. Kā uguns, kura nespēj apdedzināt. Tā mūsu mīla."

   Mīla, kura aizplūda līdz ar skaļām ūdenskrācēm, kuras tomēt bija tik maigas, cik vien maigi var būt viņas siltie, pret mani kūstošie viļņi. Cik vien patiesi varēju tos gūt. Un zaudēt. Patiesi un maigi zaudēt. Mīlestībā ļaut viņai aizplūst. Kaut arī nekad nespētu aizturēt. Nekad nekad vairs nevienas upes. Sveces arī. Vienmēr vienmēr nevienas skaļas uguns, kura neapzjilbināja.

   "Dvēselē ir jauki. Silti. Paldies tev. Manas rokas tavējās nekad nepiekūst glāstīt. Tavas acis aizverās un es jūtu kā sapņi, skaisti, patiesi skaisti sapņi pārņem mūsu prātu. Mūsu vienoto prātu. Iepazīsti tos sapņus, bez kuriem nav."

    Sapņi nu ir vērtušies bezmiegā. Gulēt, gulēt ar vaļā acīm, lai nebūtu aizvērt tās. Nekad nekad aizvērt. Vienmēr vaļā. Un tava balss. Un nu jau viņas balss. Tik nesen. Tik daudz, tik tūkstošiem sekundes atpakaļ. Tik trūkstošu sekunzju. Minūšu. Tik pietrūkstoša balss. Balss, kura bija.

    "Tu zini. Es zinu. Mēs zinām vienu un to pašu. To, ko zin mēness un saule. Ko zin tik viņi un mēs. Mūzjīgi mūšos. Mīlai"