Lai ko tu izdarītu, atradīsies trīs cilvēku tipi:

Tie, kam pofig

Mažoritāte. Attiecībā uz viņiem tev nav un nevar būt nekādu saistību. Tāda tipa cilvēks atnāk un aiziet, atnāk un aiziet. Un tā notiek līdz brīdim, kamēr viņš ķļūst par vienu no pārējo tipu pārstāvi. Viņus neuztrauc, kā, kāpēc un kad. Viņiem tas, ko tu dari, ir pašsaprotama liea.

Tie, kam nepatīk

Šie cilvēki ir visrunātīgākie. Viņi teiks pa labi un teiks pa kreisi. Gan tev, gan pārējiem. Un tikai to slikto. Un viņu ir daudz, lai gan „Tie, kam pofig” skaita ziņā pārsniedz šo grupu. Cilvēkiem stimuls izteikties ir viņa riebums, nepatika, sajūta, ka viņu ir piedirsuši. Parasti gan tā ir poza. Jo visā var atrast slikto.

Tie, kam patīk

Minoritāte. Viņi parasti neko nesaka. Daži no viņiem kaut ko pateiks tikai tajā brīdī, kad tu iebakstīsi acī, ka vēlies viņu viedokli. Un arī tad tikai ar tekstu „es visiem riebjos, es nepatīku nevienam, nedarīšu es šito darbu”.

Un pat apzinoties šīs trīs cilvēku grupas, cilvēki atstāj iespēju izteikties gan par pamesto darbu, gan par jauno. Un tad tu krīti depresijā, bēdājas un dara atkal citu darbu. Tad atkal viss sākas no sākuma.

Lai tie, kam ir luste, saka, ka tas ir bullšits. Ka jārēķinās tikai ar sevi un jādirš citiem uz galvas. Un ka tas liecina par nepatstāvību, konsekvences trūkumu vai infantīlu karstgalvību. Jo tas piemīt visiem. Ieskaitot tos, kas tā saka.

Man lēnām sāk apnikt rauties uz pusēm starp to, ko vēlos es un to, ko vēlas citi. Es kā reizi sadzirdu tikai „Tos, kam nepatīk”. Un pat apzinoties, ka tie ir vieni un tie paši cilvēki, kas pirms tam ir teikuši, ka iepriekšējais darbs arī bija garām. Un visi darbi pirms iepriekšējā.

Lasot, ka tur bija mīļāk, labāk un personīgāk es pasmaidu un nodomāju tikai vienu.

Un kas esi tu, kas barojies no manas personīgās dzīves un sarūpētajiem labumiem, neko nedodot pretim? Pat vampīri ir labāki — viņi tevi var padarīt par sev līdzīgu. Un ko vari tu?

Šis bija akmens masām, kurš sākās kā nestrukturizētas pārdomas, kuras savukārt izvērtās mazā uzdirsienā tām pašām masām. Neargumentētā? Protams, jo masas vienmēr neredz argumentus. Tos redz tikai pie sevis.