Laacz ielās.

Ar šādu mašīnu baidīties no Polijas lielceļu zagļiem nevajadzētu…

Vai jūs protat lasīt manas domas? Un jūs? Vai kāds te prot lasīt manas domas? Vismaz viens? Lūdzu? Man vajag palīdzību! Man ir domas, bet es tās nemāku izlasīt!

© Roma Voroneshski

Tiem, kas neapmeklē beregu. Latvijas valsts parāds. Es silti pasmējos :)

Emm… Kupeja tā neko, teikšu jums. 102 kiloeiro. Toijota Supra Biturbo/NOS.

P.S. Tā neko tas mobile.de human readable URI satur ;)

Billy Joel nemirstīgās dziesmas We Didn't Start The Fire reinkarnācija (Ha, kā var kaut kas nemirstīgs reinkarnēties? Idiots)

ASV, Minesotas štats. Sastrēgumu stunda. Šoseja. Bruņumašīna. Un pēkšņi no tās izlido nauda. Piecdesmit tūkstoši dolāru. Maiss atverās un daļa izkaisās pa šoseju un tās apkārtni. Iedomājaties, kas sākās uz šosejas, kad par šo faktu paziņoja vietējais radio :)

Jēzus Kristus ar AK–47 un bruņuvesti. Un divām rezerves naglām. Neko sev rotaļlietas :) Tāpat arī Budda, Dalailama, Dievs, Krišna, Šiva, pat ebreju rabīns. Un vēl pāris citu reliģiju pārstāvji ar saviem stroķiem…

Vai tā nav vienreizēja sajūta?

Vējš tik acīmredzami un nekontrolējami cērt līdz un pat cauri kauliem. Cigarete krīt ārā no pirkstiem, jo tie ir nosaluši. Vēja brāzmas ar neizskaidrojamu intensitāti aktīvi bužina matus (to var novērtēt tikai tad, ja cepure ir aizmirsta darbā). Pat trolejbuss nespēj normāli apbraukt uz vanšu tilta esošu mentu mašīnu — pa nažiem, strauji pa labi, vēlreiz pa nažiem un tad atpakaļ uz maršrutu.

Tumšais laiks rada katru rītu nepieciešamo sajūtu — tu dari ekstrēmas lietas! Ceļš no mājas līdz trolejbusam ir piedzīvojumiem pilns. Ieskaitot iešanu pāri ielai — šoferīši, tikko kā iesēdušies mašīnā, darbu kavēdami, nespēdami pieskarties stūrei tās aukstuma dēļ, sasaluši ragā un pedāļus spaidīt nespējoši. Un neko neredzoši, piezīmēšu, jo ir tumšs.

Te laikam bija bedre, hmm, nav… uj, izrādās, ka tā ir te. Piecelies, noskurinies un brien tālāk. Preicājoties par to, ka peļķe bedres dibenā bija aizsalusi. Pie reizes paslidojām.

Trolejbusā visi, kam vien nav slinkums, guļ. Pat kājās stāvošie. Krītot pa labi, pa kreisi, uz leju. Bet, lai kur kristu — tur vienmēr būsi tu. Trolejbusa šoferis to sekmē, ņemdams tevis pazemošanai nepieciešamos pagriezienus, bremzējot tieši tad un tieši tik, cik nepieciešams, lai kārtējais gulošais pagodinātu tevi ar savu svaru.

Sajūtas ir tik kolorītas, daudzveidīgas, lai arī brīžiem ne pārāk priecējošas. Visādi citādi — labrīt visiem!