Mani brīžam pārņem dīvainas pārdomas. Es cenšos saprast, kāda ta mūzika man ir vistuvākā. Kurš stils, novirziens vai laika periods. Un vienmēr nonāku strupceļā. Izpildītāji, kuri man kādreiz ir ļoti iepatikušies, manā sirdī paliek uz mūžu. Nu, vismaz, pagaidām vēl ir. Un ar katru jaunu grupiņu es brienu dziļāk mežā.

Kaut vai viens pats, aktuāls piemērs. Šī brīža aizraušanās — vācu duets Deine Lakaien. Lielākā daļa viņus raksturo kā gotiku. Viss, līdz šim biju dzirdējis, bija abients projekts kopā ar Les Joyaux de la Princesse un Death in June (varbūt es kaut ko jaucu, bet kaut kas tāds uz kasetes bija rakstīts). Tā kā sakarā ar šo mūzikas stilu varu mierīgu sirdi teikt: „man nepatīk”, tad albums tā arī noputēja, oksidējās un atmagnetizējās.

Viss, ko vēlējos pateikt, bija tas, ka izpildītājs ir jāpaklausās ikvienam, kurš to nav dzirdējis. Vācu, brīžiem pat ķeltu nacionālie elementi, pēc kuriem seko dziesmas ar spilgti izteiktu elektronisku raksturu.. Vismaz reizi mūžā tas ir jādzird un jāpasaka sev — 'man tas patīk' vai arī 'man ne pārāk'.

Grrr… Kas man ir uznācis? Sviesta kulšanas svētki…

P.S. Lai arī viena dziesma par Deine Lakaien neko nepateiks, atļaušos piedāvāt apmeklētāju uzmanībai kompozīciju Kiss un tās vārdus. Labāk tā, nekā nekā.