Vai tā nav vienreizēja sajūta?

Vējš tik acīmredzami un nekontrolējami cērt līdz un pat cauri kauliem. Cigarete krīt ārā no pirkstiem, jo tie ir nosaluši. Vēja brāzmas ar neizskaidrojamu intensitāti aktīvi bužina matus (to var novērtēt tikai tad, ja cepure ir aizmirsta darbā). Pat trolejbuss nespēj normāli apbraukt uz vanšu tilta esošu mentu mašīnu - pa nažiem, strauji pa labi, vēlreiz pa nažiem un tad atpakaļ uz maršrutu.

Tumšais laiks rada katru rītu nepieciešamo sajūtu - tu dari ekstrēmas lietas! Ceļš no mājas līdz trolejbusam ir piedzīvojumiem pilns. Ieskaitot iešanu pāri ielai - šoferīši, tikko kā iesēdušies mašīnā, darbu kavēdami, nespēdami pieskarties stūrei tās aukstuma dēļ, sasaluši ragā un pedāļus spaidīt nespējoši. Un neko neredzoši, piezīmēšu, jo ir tumšs.

Te laikam bija bedre, hmm, nav... uj, izrādās, ka tā ir te. Piecelies, noskurinies un brien tālāk. Preicājoties par to, ka peļķe bedres dibenā bija aizsalusi. Pie reizes paslidojām.

Trolejbusā visi, kam vien nav slinkums, guļ. Pat kājās stāvošie. Krītot pa labi, pa kreisi, uz leju. Bet, lai kur kristu - tur vienmēr būsi tu. Trolejbusa šoferis to sekmē, ņemdams tevis pazemošanai nepieciešamos pagriezienus, bremzējot tieši tad un tieši tik, cik nepieciešams, lai kārtējais gulošais pagodinātu tevi ar savu svaru.

Sajūtas ir tik kolorītas, daudzveidīgas, lai arī brīžiem ne pārāk priecējošas. Visādi citādi - labrīt visiem!