Svētdienas vakara pastāsts. Oriģinālais stāstītājs (cilvēks, kurš man šo stāstu pārstāstīja esot teicies, ka tā ir patiesība; man ir pamats neticēt:)

Puisis brauc ar savu mašīnu vakarā. Galīgā ķitē. Vienā labā brīdī viņu ņem un apstādina poliči. Loģiski, ka nekādi jautājumi par tēmu - esi dzēris, vai neesi, netiek uzdoti. Momentāli jāpūš trubiņā un bez vārda runas. Pēc iepūšanas pierādījumi par dzērumu ir rokā. Iet uz poliču auto. Pēkšņi priekšā avārija. Poliči aiztešās uz notikuma vietu. Paiet desmit minūtes. Paiet divdesmit. Par mūsu galveno varoni visi aizmirsuši. Nu, nolemj šis braukt mājā. Kāpj iekšā autiņā un prom ir. Neviens viņam neseko.

Rīts. Zvans pie durvīm. Policija. Labdien, jūs vakar bijāt tur un tur, tik un tik promiles. Nē, es nekur nebiju, nekādas promiles man nebija un vispār, mašīnu vakar atstāju garāžā.

Iesim uz garāžu, apskatīties. Aiziet. Atver garāžas durvis. Tur poliču mašīna.

Tagad visiem jāsmejas.