Ko Jūs sakāt par filmu, kur pirmajās desmit, piecpadsmit minūtēs pēc pāris minūšu ilga tuvplāna tiek nogalināts Brūss Viliss? Kā arī, jāmin fakts, ka šīs filmas beigu titros viņš pat neparādās?

Viss, ko varu pateikt par šo filmu - par maz specefektu.

Nu labi, par specefektiem es mazliet pajokoju. Par pašu filmu kaut ko daudz uzrakstīt ir grūti. Ja nu vienīgi nav lustes liet ūdeni.

Apstiprinās mana vairākkārt izteiktā teorija, ka aizvien lielākā skaitā filmu ļaunos varoņus tēlo britu vai īru izcelsmes aktieri.

Atzīšos, ka filma pati par sevi ir naivuma un stulbuma kalngals. Tas pat nav komiksu remeiks. Tas drīzāk ir animēts komikss.

Specefekti ir s nog sšibaķeļni. Brīzīem pat pārāk. Pārdabisks spēks, pārcilvēcīgas koncentrēšanās spējas, fizikas ignorēšana. Tas viss piederās filmai, kura liek aizmirst par domāšanas procesu kā tādu.

Montīpaitonista John Cleese loma Aleksas tēva veidolā, lai arī neizteiksmīga, mazliet atsvaidzināja vienmuļo humoru. Dažviet pat, nemelošu, varēja gana labi pasmieties.

Interesants atgadījums ir noticis ar Džona Bon Džovi dziesmu “Living On A Prayer” – Berimore esot ļoti gribējusi, lai šī dziesma izskan filmā, kad tiek rādītas viņas varones trakulīgās jaunības atmiņas. Taču autortiesības izrādījās neparasti dārgas, un Berimore nolēma pati piezvanīt Bon Džovi un, izstāstījusi, cik ļoti viņai patīk šī dziesma, lūdza atļauju to izmantot filmā…nu tā, par brīvu. Eņģelīša – Berimores iespaidots, Bon Džovi pats personīgi saspringa un izkārtoja “Living On A Prayer” atskaņošanu filmā par baltu velti.

Citāts no Ronalda domām par filmu.

Trīsarpus lācīši no pieciem.

• Oficiālā lapa


• IMDB


• Rottentomatoes


• Filmas.lv