Diezgan jautri ir vērot tos cilvēkus, kas uzskata, ka viņiem asociatīvā domāšana (dzīves uztvere) ir savādāka, nekā lielākajai daļai citu cilvēku. Tos, kas uzskata un izrāda (ar mainīgām sekmēm), ka domā savādāk. Spilgts piemērs. Visi, kas redzējuši "Oligarhu" (vai vismaz tie, kas publiski izsakās par šo filmu), uzskata, ka tas ir kaut kas pieskaitāms modernajam krievu grāvēju (diloģija "Brat" un "Brat-2" vai arī "Antikiller") stilam.

Buļļa kakas, es jums teikšu :)

Tas pat nav laba režisora rokās nonākušais krievu-mafijas-dara-savas-lietas tipa scenārijs. Kur nu vēl realizācija.

Stāsts ir triviāls līdz saknei. Četri jauni zinātņu kandidāti perestroikas laikā sāk saprast, ka spēks ir neba iekš zaļiem krokodiliem (tie, kas redzējuši filmu, sapratīs) un akadēmiskajiem grādiem, bet gan iekš zaļiem bukazoīdiem un viņu galvām. Viss atdurās pret valsti, kas arīdzan saprot, ka krokodili ir fufelis, kā arī iekš tā, ka ideāli ir tikai pasakās.

Kaut kas šajā filmā bija no padomju kino klasikas, kaut kas no modernajiem krievu seriāliem, un liela daļa parastam mirstīgajam saprotamu lietu. Kā arī neatņemamais Krievijas kino kases gabaliem raksturīgais happy-end/2, half-happy-end, not-the-end-yet, u.t.t.

Man ļoti patika.