Kolēģis noskuvis galvu. Nafig. Pavisam. Piedāvāju Jūsu uzmanībai apjomīgu un vispusīgu interviju:

Laacz: - Kāpēc?

Kolēģis: - Aizrāvos, skujoties.

Horoskopi ir fufelis. To zin visi u.t.t. Bet parasti jau tomēr ir inčīgi palasīt par sevi un salīdzināt. Tātad. Iesūtīja man te vīriešu kārtas tautiešiem rakstītus horoskopus [doc]. Jitais no tiem ir mans.

P.S. Kaut kas jau no tā man piemīt. Bet tas ir uz tā rēķina, ka jebkurā šāda tipa tekstā var atrast jebkuru cilvēku raksturojošos lielumus.

Jūs jau zināt Depeche Mode. Tieši tāpat, kā dziesmiņu Personal Jesus. Viens no jaukākajiem koveriem šamajai dziesmiņai, ko pēdējā laikā iraidu dzirdējus ir Gravity Kills izpildījumā. Vārdu nebūs, jo klasika.

Tā kā man ir abzolūts iedvesmas trūkums, kā arī vairāk vai mazāk ne tāds garastāvoklis, tad gremdēšos ka tais laikos, kad man bija vēlme kaut ko rakstīt, dzejot, zīmēt, whatever.

the sun, the grass, a little snow

i want to make someone to know

that after cold, cold winter's gone

my heart is yet too much alone

the tears which dripped from me on you

were nothing more than tears of fool

this childish weakness i regret

gave "bye" that i deserved to get

so much of thougts can't live inside

so much of past i wouldn't hide

could not approove some parts of you

but funny thing - i still need you

        when i was near

        i couldn't fear

        when i felt best

        then came the rest

/ laacz - 23 Jun 2001 | 23:36 /

Es tikko uzzināju, ka 'lācis' var pateikt arī savādāk (pietiekoši daudz dažādu variantu). Tas gan nenozīmē, ka es uz to visu atsaukšos ;)

Ai, še, ņemiet. Grupiņa P.O.D. (ja nemaldos, abreviatūra no Payment Payable on Death) ar gana netipisku dziesmiņu (kaut arī, gandrīz jebkuram kolektīvam vai vienkārši solistam ir kāda absolūti ņe v kassu dziesma). Velciet paralēles, ar ko vien gribat. Man simpatizē. Provē klausīties vai lasīt.

Biju pie Lebedeva, jamējo Rīgas ofisā (kurā strādā viena, ļoti jaukā tipa, būtne - Katja:). Ļoti interesanti. Tiešām, ļoti interesanti. Ļoti, ļoti interesanti.

Pilnīgi piekrītu anfraxam. Šai lācītī ir kaut kas brīnumaini cilvēcīgs...

Minimālisms ir ļoti forši, ja vien tas nav jau kaut kur redzēts... Es ne par teicienu. Par koncepciju. Paldies, Valter. Idejas dzīvo un nemirst :)

Uff. Man (nu, protams, ka neba nu man) ienāca prātā ideja. Ļoti, ļoti laba ideja! Gadsimta ideja! Es nopirkšu sev 144 pēdas garu jahtu. Nē. Ir labāka ideja. To man nopirks kāds cits. Bet tālāk...

Es tiešām nemīlu hiphopu, triphopu un sešsimtpiecdesmitdivhopu. No offence, bet tā nu mana muzikālā gaume ir iestigusi tai gaumes purva daļā, kur šī mūzika nav pārstāvēta. Taču, ir viena dziesma, kura man jau ellē ratā daudz gadus ir vilkusies līdzi, brienot to pašu gaumes purvu. Nav tipiskais yo, c'mon un nigga. Vārdi ir gana labi (diemžēl, neizdevās inetā atrast to tekstuālo versiju, bet pašam slinkums klabināt)...

Šodien, nē, bet vakar manu dzīvokli, precīzāk - virtuvi, skāra stihija.

Kā gadījās, kā ne, bet pie manis ciemos ieradās māmiņa ar abām māšelēm padusē. Viss notika, kā bija ieplānots - es biju laipnais namatēvs, viņas - priecīgi un apmierināti ciemiņi. Prieki bija pilnā sparā, kad tika nolemts pagatavot lācītim pusdienas. To uzticēju sievietēm. Galu galā - māmiņas gatavotu ēdienu nebiju lietojis ļoti ilgu laiku.

Vēl jo vairāk man tas simpatizēja tālab, ka pats mājās esot lietoju gandrīz tikai sierdesmaizītes. Ļoti reti uztaisot kaut ko, kā tapšanas process neaprobežojas ar griešanu, smērēšanu un aizgādāšanu līdz istabai.

Garšīgais paēdiens lēnām pazuda manī. Apmierināts un ar piepildījuma sajūtu aplaimots, es izlaidos dīvānā/gultā un stulbi smaidīju, domādams par man tik svešām matērijām, kā laime, prieks un piepildījums.

Izvadījis ciemiņus, es nolēmu pagatavot sev tēju, zaptsmaizīti, izlasīt kādu LoTR nodaļu, noskatīties kādu filmu un ķerties klāt šādiem tādiem darāmiem darbiņiem. Taču, neizmērojams bija mans pārsteigums, kad nolēmu atrast maizi. Tās nebija..

Pirmais šoks mani sasniedza, kad iegāju virtuvē. Kārtība, kāda manā mājā nav pieredzēta. Es, kā nenormāls cilvēks, kurš absolūti neko nejēdz no kārtības miteklī, kuram galvenais ir lai viss vienmēr būtu pa rokai un līdz nepieciešamajām lietām būtu jāsper pēc iespējas mazāk soļu, apjuku.

Pēc piecu minūšu cītīgas meklēšanas (parastajā vietā - leckapī, maizītes i nemaz nebija) un domāšanas par to, kas tad ar maizīti ir noticis (sākot ar to, ka laikam jau būsim apēduši un beidzot ar mazajiem zaļajiem cilvēciņiem, kuri ar manu maizīti tagad pieliek savus mazos zaļos kuņģīšus), es to atradu. Jūs nekad neiedomāsities, kur. Maizes kastē!

Katrā gadījumā, tas bija tā vērts. No sākuma apjukums un pārdomas. Tad mazliet adrenalīna (bez ēdamā negribās ta palikt). Un tad atvieglojums.

Pilnīgi vai, žēl bija izglābto maizīti ēst.

Tādi lūk man tie pārdzīvojumi un extrēmais dzīvesveids. Nez, ko es rīt meklēšu. Jā, tikko es 2 minūšu laikā atradu sērkociņus. Nevīžīgi noslēpti. To atrašanās vieta bija uz trauku žāvējamā. Uff.. Kvests mūža garumā..

Nobeigumā - Kuģīša iesniegtais Marilyn Manson - Tainted Love (Camouflage Soft Cell dziesmiņas kovers). Vārdi ir kaut kur te.