|
laacz tagad
klausās:
Radio NABA
Autora domas ne vienmēr sakrīt ar autora domām. © spectatorIr pagājuši 24 gadi un 7 mēneši un 24 dienas kopš mana mūža laimīgākās dienas
Papildus 3355 maniem pļurkšķiem ir sapļurkstēti 33189 sveši pļurkšķi.
ICQ: #58279153 (very rarely)
MSN:
E-mail:
Mazās pustizlās ikoniņas aiz linkiem (ne visiem) arī šo to nozīmē.
|
|
<br />
<br />
<br />
2003 9. oktobris ceturtdiena
2003 8. oktobris trešdiena
2003 7. oktobris otrdiena
2003 6. oktobris pirmdiena
|
 |
Diezgan daudz tautiešu tagadiņās savās lapās ievieš RSS fīču. Taču, viņi aizmirst vienu fundamentālu lietu.
Iebrienot kādā lapā, ja tās saturs man patīk, rodās akūta vēlme iestumt māgā šīs lapas RSS barotni savam RSS lasītājam. Un te nu sākas kvests mūža garumā (™). Dažās lapās šī iespēja vispār nav norādīta, citviet šī RSS barotne ir iestūkāta RDF'ā, citviet uz RSS norāda attēls, citviet teksts 'lasi mani arī caur dupsi', citviet tas tiek minēts kādā rakstā, kurš pēc pāris dienām, pateicoties saita autora grafomāniskajām tendencēm, pazūd dziļi dziļi arhīvā.
Lai no šādas situācijas izvairītos, viss, ko iesaku izdarīt, vismaz pirmajā saita lapā, starp <head> un </head> ielikt vienu mazmazītiņu papildus tagu:
<link
rel="alternate"
type="application/rss+xml"
title="RSS"
href="http://mana.rss.feeda/adrese" />
Šādā veidā, iesniedzot tavas lapas adresi jebkurai normālai programmai, kuras nodarbe brīvajā laikā ir RSS barotņu lasīšana un apstrāde, tā pati atradīs, kurā vietā ir atrodama RSS barotne un izdarīs visas nepieciešamās lietas.
|
 |
 |
2003 3. oktobris piektdiena
|
 |
Iesākumam maza atkāpe.
Man ir pieriebies. Es uzskatu, ka ir nepieciešams ieviest pāris noteikumus (sodus?) kinoteātros. Jāaizliedz lietot alkoholiskus dzērienus seansa laikā. Jāaizliedz cilvēkiem ierasties uz filmu manāmā alkohola reibumā. Par skaļu uzvešanos filmas laikā ir jāsit pa seju un jāizrauj mēle. Kaut kādi infantīli jaunieši, kuri atnākuši uz kinoteātri aizliet acis un parunāt savā starpā ir vienkārši jāpiekaļ ar ķēdēm uz pāris stundām kinoteātra foajē. Kauna stabs būtu īstais risinājums.
Un tagad on to the movie.
Tiešām jābrīnās, kā seru Šonu O'Konoriju pielauza piedalīties šādas graujošu specefektu un nereālu epizožu pārpilnas filmas tapšanā. Kur nu vēl tajā tēlot.
Filma ir kārtējais pierādījums, ka komiksu ekranizācija ir viens no ienesīgākajiem un graujošākajiem veidiem, kā nopelnīt naudu.
Iedomāsimies tagad XIX/XX gadsimtu miju. Iedomāsimies populārākos tā laika fantastikas literāros varoņus - Hagarda radīto piedzīvojumu meklētāju Alanu Kvatermeinu, Velsa neredzamo cilvēku, sievieti kura nogalināja Drakulu Brema Drokera stāstā, un pati kļuva par vampīru, doktoru Džekilu/misteru Haidu, Dorianu Greju un viņa portretu, Žila Verna kapteini Nemo, Tomu Sojeru ASV specaģenta lomā, profesoru Moriartiju un, esmu pārliecināts, filmā figurēja vēl gana liela čupa ar neatpazītiem tēliem.
Iedomājāties? Plus vēl tam laikam neraksturīgās augstās tehnoloģijas, fizikas likumu neievērošanas drudzis, lielā vairumā gana daiļi specefekti, pārspīlējumi, ne paši smieklīgākie, taču arī ne sliktākie jociņi. Tas viss, sajaukts pareizajās proporcijās radītu skatāmu filmu.
Man jau patika. Smuki, kā lai citādi to visu nosauc. Atpūtos uz vella paraušanu. Taču, kaut kas tur bija vai nu par daudz vai arī gluži pretēji - pietrūka. Man tāda sajūta. Drīzāk laikam jau tāpēc, ka visi šie varoņi, par kuriem lasot grāmatas, liekas, ka viņi tiešām ir dzīvojuši, šajā filmā tiek padarīti par pārcilvēkiem un visādi citādi nereāliem tēliem.
Četri lācīši no pieciem.
Bet nu, kā izklaide tiešām izcila. Ja vien jums blakus nesēž sitami alkohola apdullināti analfabēti.
Pilnīgi iespējams, ka to piekto lācīti izdzēra un norunāja blakussēdētāji...
|
 |
 |
|