Bieži pieķeru sevi domājam par to, ka diktiņ žēl, ka neredzu ķīniski. Pieņemu, ka tajā tīmekļa daļā ir dikti daudz kā interesanta. Gūgle vai altavista to dara brīžiem tik nelabi, ka nav iespējams apjaust pat aptuveno jēgu.

Izskatās, ka Lursofts ar Sietu ir izgāzies. Nemāku neko teikt par viņu korporatīvā risinājuma sekmēm (katrā gadījumā, tas ir ellē ratā sarežģīts), bet kā Interneta meklētājs tas ir pilnīgā dupsī. Vienīgais pluss — meklēšana locījumos.

Kāpēc izgāzies? Tāpēc, ka nekādu pozitīvu izmaiņu, lai atkarotu gūglei vismaz daļu .lv lietotāju nemanu. Arī zeitgeista šogad nav. Vai jamie ir pametuši izstrādi?

Zinot to, ka lielākā daļa populāro grāmatu (bestselleru) ekranizācijas diezgan krasi atšķirās no oriģinālā literārā darba, tad ar nepacietību gaidu Da Vinci Code (tīzeris). Un tur būs Toms Henks. Un Odrija Tatū.

P.S. Man grāmata patika. Lai arī dikti daudz buļļkaku, tā lasījās raiti un bija visnotaļ intriģējoša.

Vienu dienu (nu jau kādu laiku atpakaļ) palutināju sevi, iegriezdamies salonā Hi–Fi. Kā reizi biju glauni tērpies un stāstīju pārdevējiem, ku makten man ir luste iegādāties labu akustiku savai jaunās necilās trīsstāvīgās mājiņas maziņajai 70m² kinozālītei.

Lai cik tas dīvaini nebūtu, pēc ievadlekcijas par to, kas un kā ir no augstajām matērijām būvētajās tumbiņās un pastūžos, resīvera skaļuma kloķis tika atvāzts lūdz ūkai.

Nu moins. Es, protams, pieklājīgi atvainojoties, pagriezu to līdz visai klusam stāvoklim un tikai tad sāku provēt klausīties un vērtēt. Man nav skaidrs, kā ir iespējams novērtēt aukustisko sistēmu valitāti, klausoties skaļi. Man kaut kā šķiet, ka kvalitatīva sistēma ir tā, kura ļoti labi skan un ir ļoti labi dzirdama, bet nav uzmācīga arī skanot klusu. Tai ir jāskan klusi un dzirdami. Faktiski — jūtami.

Man bija līdzi aizlienēts K–Pax filmas mūzika SACD formātā. Ja konkrēti, tad gabals, ar kuru es provēju izprast dārgo sistēmu plusus, bija Grand Central.

P.S. Protams, apstājos pie nu jau piemirstas firmas akustiskās sistēmas, kurai viena skanošā elementa cena bija sākot no 3000 lateļiem. Ar domu — nenopirku, bet teicu, ka ir labs.

Saskrūvēt vakar iegādāto bērnu gultiņu bija kvestiņš. Kad beidzot biju to paveicis, izrādījās, ka, procesā (veicot optimizāciju), esmu atstājis bez pielietojuma dažas koka tapiņas un uzgriežņus. Bet tas tā. Kas tas par devaisu, kuru nevar optimizēt? Gultiņa–šūpulītis rezultātā ir strādājoša un, kas mani izbrīna jo vairāk, arī stabila iekārta.

Bet tenu tev bija.

Saskrūvēšana notika lielajā istabā. Tad, kad beidzu priecāties par faktu, nolēmu to pārvietot uz bērnistabu. Un (ne pārāk) liels bija mans pārsteigums, ka jamajai dažas detaļas nu ir jāskrūvē nost. Durvis par šauru.