Run linux on gmail. Labs. Tnx, elfz.

Dikti melns humors. Gaumīgi, vai bezgaumīgi, taču man šķiet smieklīgi. Via.

Es parasti daudz ko laižu gar ausīm, vai vienkārši noņurdu tāda ir dzīve, pat mēģinu saprast. Bet šis gadījums mani vienkārši atsēdināja. Pats nāku no daudzbērnu ģimenes (kura, gan, ļoti veiksmīgā kārtā, izstāvot vairākus gadus dzīvokļu rindā, tika pie četristabu mitekļa vēl krievu laikos, stāvējām rindā pie daudzbērnu ģimenēm domātā pārtikas veikala, iegādājāmies visu ko par taloniem, līdz ar ko slikti nedzīvojām, lai arī naudas praktiski nebija). Hrestomātisks piemērs mūslaiku Latvijas sociālās aprūpes sistēmai.

Starp citu. Ļoti bieži tiek uzdoti jautājumi mātēm — kāpēc tad nenācāt, nedarījāties, neņēmāties, bet gan risinājāt problēmu tikai sev pieejamajiem līdzekļiem? Tad, lūk, mīlīši. Lielākā daļa šādi dzīvojošo vairs netic nedz valstij, nedz kādam citam. Iestāties dzīvokļu rindā ir vēl pieņemami, jo tad vismaz pēc vairākiem gadiem bērniem būs kur dzīvot.

No otras puses nevaru nepiekrist varas puses argumentam par to, ka mātei jau nu būtu par saviem bērniem jācīnās mūžīgi mūžos. Bet tādas mātes, kuras spētu izturēt šādu absolūtu neieinteresētību no valsts puses, nemaz ij tik daudz nav. Neskatoties uz t.s. mātišķajiem instinktiem.

Un ko es tāds emocionāls esmu kļuvis pēdīgajā laikā?

Pirms dažām dienām paprovēju to izdaudzināto dārgo dabistisko kefīru (izrādās, ka ir arī kultūra, piens, rjaženka, u.c.). Ja atmiņa neviļ, samaksāju Ls 1,25 par 0,7 L pudelīti.

Megagaršīgs, maita :) Nevaru es atļauties tik daudz maksāt par kefīru (un arī sirdsapziņa pagaidām neļauj). Stikla (!) pudelīte ar noskrūvējamu vāciņu. Derīguma termiņš nepilnas divas dienas. Un tāda ņamma…

Žetons, ka mūsu pašu cilvēki atraduši nišu tirgū un spējuši tikt līdz ražošanai.