Pagājušo svētdien nu jau otro reizi pusotra gada laikā tika nolemts apmeklēt Liepājas teātra viesizrādes Jelgavā.

Jāatzīst, ka šis apmeklējums manā dzīvē laikam ir radījis par vienu puslīdz regulāru ieradumu vairāk — esmu nolēmis iespēju robežās nelaist garām nevienu no šīm viesizrādēm.

Protams, ka pirmais, kas tika ievērots, bija visnotaļ kvalitatīvi un jauki izremontētā Kultūras nama lielā zāle. Ja godīgi, biju izbrīnīts, jo likās, ka mūsu valstī neviena pašvaldība ne ar ko tādu nenodarbojas :)

Un tagad par izrādi — Amedejs.

Atzīšos, ka neesmu no tiem, kas ar vērā ņemamu entuziasmu apmeklē teātri. Taču, ja nu reiz ir aiziets, tad vilties līdz šim nav nācies.

Izrāde divos cēlienos vēsta par kādu vecu franču pensionāru, kuram dažādu apstākļu sakritības un pārpratumu rezultātā izdodas kļūt par vietējā mēroga krusttēvu suteneru vidū.

Viennozīmīgi viens liels daudzums lācīšu dodas pie Bartkeviča. Tas, kā viņš tēloja, bija kaut kas vienreizējs :) Režisors savā īpašumā iegūst vēl vienu kaudzi ar lācīšiem. Liels daudzums labai komēdijai nepieciešamu kvalitatīvu joku, kas sniedzās stipri tālāk par vienkāršiem vienas vārdu apmaiņas ietvaros pastāvošajiem.

Milzīgs žetons arī Vilsona tēla un Vilsonam pašam. Suteners ar lielo „S” :) Ieskaitot paļci vejerom un citus tipiskam bandītam raksturīgus parametrus.

Beigās atļaušos piebilst, ka, neskatoties uz to, ka iepriekšējā izrāde (Blēzs) mani aizrāva un manam kunģim no smiekliem lika sāpēt stipri vairāk, uzskatu, ka pagaidām mans mīļākais teātris laikam būs tas, kurš iz Liepājas. (To, ka esmu redzējis tikai JRT, Daili un to pašu Liepāju nevienam neteikšu:)

P.S. Ja nu gadās doties uz Jauno Rīgas Teātri (starp citu, visnotaļ smuka lapele) un ir noskaņojums uz labu melno komēdiju, iesaku apmeklēt izrādi Pēc Po. Diemžēl es dikti sen neesmu rakstījis par saviem sirojumiem kultūras sfērā, tāpēc šo vienreizējo izrādi esmu spiests vienkārši minēt kāda cita (šī) ieraksta beigās. A–must–see.