Lai labāk iemigtu, vakar vakarā izlozes kārtā tika nolemts skatīties filmu Man on Fire. Nedz es, nedz mīļotā nezināja — par ko šī filma ir. Nebijām dzirdējuši.

Christopher Walken, Mickey Rourke, Denzel Washington. Neslikta aktieru plejāde. Režisors — Tony Scott. Bet tas viss ir buļļkakas. Filma bija izcila.

Iespējams, ka būtiskākais filmas pavilkšanas mehānisms ir bāzēts uz detaļām. Tās nu tur ir pārpārēm. Ir pat dikti grūti izdalīt, kur jāslavē operatora darbs, kur mūzikas izvēle, kur režisora izdoma, vai kur aktierspēle… Diezgan daudz kas liek atminēties izcilo Traffic (tagad sāku domāt, vai nejaucu nosaukumus, bet nu lai paliek:) — efekti, kameras gājieni, pati Meksika…

Lai arī pati filma, iespējams, ir stiepta un brīžiem garlaicīga, epizožu detalizācija liek palikt nomodā aš līdz pēdējam mirklim. Varbūt šķiet dīvains tas, ka filma ir itin kā sadalīta divās daļās.

Pirmā ir romantiskā — mazās gudrās meitenītes un lielā, no dzīves nogurušā, miesassarga abpusējā mīlestība. Tā teikt — diezgan klišejiska Wašingtona tēlotā varoņa asociēšana ar lielo lempīgo, bet labsirdīgo lāci. Bet pavērsta kaut kā… jutekliskāk, nekā jebkurā citā manis redzētajā filmā…

Otrā, savukārt, pretstatā pirmajai ir emocionālā — Washingtona personiskā vendetta. Likuma neievērots algots slepkava, kurš riebj visiem nolaupīšanā iesaistītajiem. Heh. Jāatzīst, ka ne bez humora izjūtas.

Viena no kroņa frāzēm (lai arī kaut kur jau dzirdēta): kad onkulītis, kura dzīvokļa logs tiek izmantots kā šaujamlūka, iebilst, sakot, ka Bībele māca piedošanu, Creesy (tā sauc mūsu varoni) atbild: Forgiveness is between them and God. It's my job to arrange the meeting. .

Acīmredzams, ka filmas sižets ir primitīvs. Ja kāds krogū pie alus kausa mēģinātu atstāstīt tikai to, diezin vai atrastos daudzi, kas šo filmu vēlētos apmeklēt. Taču, redzēt šo bezgala standartizēto scenāriju attīstības gaitu šādā, es nebaidos šī vārda — oriģinālā iesaiņojumā bija vairāk nekā bauda.

Nu grūti ir iedot mazāk par četriem lieliem un vienu 4/5 lielu lācīti.