Piektdienas vakaram raiti risinot savu valdziņu radās spontāna ideja doties uz k/t Oskaru, lai obzervētu mākslas filmu Lara Croft Tomb Raider: The Cradle of Life.

Un nu uzreizi lēksim pie manām domām par šo šedevru. Atzīšu uzreiz, ka pirmā filma man likās pabeigtāka. Šīs filmas beigas, savukārt, atstāja nedastrādātības iespaidu (kaut kas septiņdesmito gadu krievu fantastikas filmu garā).

Protams, ka nevar nepamanīt aizvien plašāk pielietoto shēmu — ja amerikāņu filmā ir personāžs ar izteiktu britu (dotajā gadījumā — skotu) akcentu, tad viens no diviem — vai nu viņš ir sulainis, vai arī ļaunais tēls.

Neapšaubāma ir reklāmņēmēju (te nu arī izsvītrojam otrā posta pēdējo punktu) centība iedabūt filmā reklāmdevēju štellītes. Nezinu, vai tas ir tālab, ka šī filma nebija tik pilna ar action tipa izlēcēieniem, vai kas cits, taču iecirtās acīs Panasonic reklāmas. Sākot no mobilā telefona, un beidzot ar jaunāko Panasonic markas televizoru, kuru nabadzīgā hongkongiešu ģimenīte skatās uz nabadzīgā kuģīša.

Protams, ka kā jau šādās filmās parasts, ticamības moments tiek nolaupīts pirmajās minūtēs. Savukārt kaskadieru darbs ir jāuzteic.

Un tagad, pēdējā rindkopā es uzrakstīšu par to, kas mani šajā filmā sajūsmināja visvairāk. Datorgrafikas šedevrs (īss, bet baudāms) — Shadow warriors guards. Tie bija tādi ducken simpātiski monstriņi. Jāatzīst, ka šeit, atšķirībā no kaujas ar alu trolli iekš Lord of the Rings, nevienā acī nevarēja piefiksēt to, ka arī cilvēki, kuri tika mētāti šurpu turpu būtu veidoti ar datoru. Par šiem briesmonīšiem pieci lācīši no pieciem iespējamajiem.

Bet filma kopumā tiek nolāčota uz četri ar mazu mazītiņu plusiņu (no pieci, protams).