Klau, tu maigais, klau, tu baigais, nāc pie puikām… Par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks… Ģifte nāvīgā un saldā — verakoko… Un daudz daudz daudz kas cits :)

Laikam manu bērnības dienu viens no lielākajiem priekiem bija tas, kad mans tēvs (vieglas smiltis…) mani aizveda uz savu toreizējo darba vietu (rīgas opereti; tur, kur tagad laroka), lai noskatītos izrādi „Nāc pie puikām”. Pēcāk uzprasījos to apmeklēt vēlreiz, jo dikti jau nu patika.

Un tad es ilgi un mērķtiecīgi dīcu no vecākiem šīs izrādes soundtracku (platē, protams). Laikam visnodrillētākā plate manā kolekcijā (tā arī ir čušš…), ja neskaita Mikrofons'87 plati.

Šodien uz drakoniskiem noteikumiem (kas vēl var būt drakoniskāks par labu mantu, ar kuru nedrīkst dalīties :) ieguvu savā īpašumā šīs plates remāsterēto versiju iekš CD. Tas ir pilnīgs pizģec. Aš asaras acīs saskrien, klausoties ;)

Dālderi
Ēzelītis

Ēzelīti, mīļais, ēzelīti mans,
mugurā tev nasta, bet zem kakla zvans.
Ēzelīti, zvaniņš, tas ir liktens tavs.
Katram kaut kas jānes ļoti smags un savs.

Ēzelīša liktens ēzeliski raud,
Ēzelīti piekrāpj, ēzeliski draud.
Ēzelītim nastu uzkrauj mugurā
Zvaniņš raud, bet lopiņš nenojauš nekā.

Ī–ī–ī–jā, lopiņš nenojauš nekā
Ī–ī–ī–jā, lopiņš nenojauš nekā

Šodien ēzelītis, rīt jau tīģeris.
Ai, cik ātri visu pārvērš liktenis.
Šodien ēzelītis, nastu nesējs naivs.
Rīt jau, rīt jau, rīt jau, rīt jau strīpainais.

Zvaniņš raud, bet lopiņš, lopiņš spītīgais
Nes, un nes, un pats sev, un pats sev liekās skaists.

Satiku uz ielas ēzelīti es:
„Saki, nelaimīgais, ko tu šodien nes?”

Ī–ī–ī–jā, ko tu, ko tu šodien nes
Ī–ī–ī–jā, ko tu, ko tu šodien nes

Ēzelītis dumjais acīs skatās man,
Gan jau nes tu aŗi, gan jau, gan jau, gan
Ēzelīti, zvaniņš, tas ir liktens tavs.
Katram kaut kas jānes tikpat svešs, cik savs savs.

Ī–ī–ī–jā, ko tu, tikpat svešs, cik savs savs.
Ī–ī–ī–jā, ko tu, tikpat svešs, cik savs savs.
Tikpat svešs, cik savs savs.
Tikpat svešs, cik savs savs.
Tikpat svešs, cik savs savs.