Pasapņot drīkst? Nu mazliet.

Es gribu dzīvokli. Dzīvokli, nevis māju. Vienu lielu istabu. Ar zemām mēbelēm un sienā iebūvētu skapi. Viena siena ir logs. Liels logs, no vienas puses spoguļstikls, bet no otras normāli caurspīdīgs. Logs platumā ir pa visu sienu, bet augstumā gan ne. Sākas apmēram pusmetru, metru virs grīdas un beidzas tikpat lielā attālumā no griestiem. Balkons nav obligāts. Ja ir balkons, tad no tā jāpaveras skatam uz rietumiem. Ar pēc iespējas mazāku urbanizācijas procentu ainavā.

Gultu bez asiem stūriem. Bet lielu. Un mīkstu. Virtuve no istabas atdalīta tikai ar letes veida galdu. Augstie krēsli. Vairāki uz zemes metami sēžamie maisi. Pāris lielo un ellišķīgi mīksto dīvānu ar iespēju mainīt pārvalku. Drēbes pārvalku. Pa visu grīdu paklājs. Ne pūkains, bet gan tāds, kādus ir pierasts redzēt ofisos. Liels ozolkoka rakstāmgalds ar paliktni klaviatūrai un pelei.

Pie sienas karināms plazmas televizors. Milzīgs. 7.1 skaņa. Internets. Protams, ka tam pieslēdzamais dators.

Ceturtais vai piektais stāvs.

Un daudz daudz pašaizliedzīgas, redzīgas (vārds ir pretējs „aklam”), siltas, pašsaprotamas, mazliet ķircinošas, kaislīgas, apburošas, bezkompromisu mīlestības.

One may dream. But he should try to fullfill at least some of the best parts of the dream.