Traģēdija esejas formā

Viss sākās jūnija sākumā. Kādā pēcpusdienā es Viņu ieraudzīju. Viņa bija tērpta metāla krāsas kleitiņā. Es Viņu paņēmu rokās un uznesu augšā uz piekto stāvu. Viņas vārds bija WD Caviar WD800.

Iesākumā viņa par mani absolūti nekā nezināja. Un es par viņu arī neko.

Turpinoties mūsu saderīgajai kopdzīvei, attiecības uzlabojās. Viņa neko neteica, ja manis nebija mājās pa naktīm. Viņai bija divas kaimiņienes. Bija ar ko parunāties.

Un kad es ierados, viņa mani priecēja ar savu maigo un mīlestības pārpilno dūkšanu.

Es, savukārt, viņai dāvāju dziesmas MP3 formātā. Laiku pa laikam puķes JPEG formātā. Tad sāku uzticēt sava darba noslēpumus. Un tad, kādu dienu, es viņai pasniedzu gredzenu. Ar visu gredzenu pavēlnieku.

Bet, kādu dienu, viņa aizgāja no manis … Vizuāli es viņu atpazinu, bet dzīvības pazīmes netika izrādītas nekādas.. Manas sāpes bija neizmērojamas. Līdz ar viņu aizgāja liela mana mūža daļa.

Draugi gan mani mierina. Saka, ka viņa neesot mirusi. Viņa mani vienkārši ir pametusi. Par to liecinot tas, ka visu mantību, kura bija viņas aizgādniecībā, viņa ir paņēmusi līdzi. Visu, ko es biju viņai uzticējis kopt un sargāt. Visu, kas mums bija kopīgs.

Laikam es vairāk ceru uz pēdējo. Lai arī tas ir sāpīgi, tomēr — ceru, ka viņai tur, kur (un ar ko) viņa ir, iet labāk.

Vai spēšu jelkad es kādai vēl tik ļoti uzticēties?

Ja kāds viņu (foto) satiek, sakiet, ka tik ļoti ilgojos..