Pilnīgi piekrītu anfraxam. Šai lācītī ir kaut kas brīnumaini cilvēcīgs…

Minimālisms ir ļoti forši, ja vien tas nav jau kaut kur redzēts… Es ne par teicienu. Par koncepciju. Paldies, Valter. Idejas dzīvo un nemirst :)

Uff. Man (nu, protams, ka neba nu man) ienāca prātā ideja. Ļoti, ļoti laba ideja! Gadsimta ideja! Es nopirkšu sev 144 pēdas garu jahtu. Nē. Ir labāka ideja. To man nopirks kāds cits. Bet tālāk…

Es tiešām nemīlu hiphopu, triphopu un sešsimtpiecdesmitdivhopu. No offence, bet tā nu mana muzikālā gaume ir iestigusi tai gaumes purva daļā, kur šī mūzika nav pārstāvēta. Taču, ir viena dziesma, kura man jau ellē ratā daudz gadus ir vilkusies līdzi, brienot to pašu gaumes purvu. Nav tipiskais yo, c'mon un nigga. Vārdi ir gana labi (diemžēl, neizdevās inetā atrast to tekstuālo versiju, bet pašam slinkums klabināt)…

Šodien, nē, bet vakar manu dzīvokli, precīzāk — virtuvi, skāra stihija.

Kā gadījās, kā ne, bet pie manis ciemos ieradās māmiņa ar abām māšelēm padusē. Viss notika, kā bija ieplānots — es biju laipnais namatēvs, viņas — priecīgi un apmierināti ciemiņi. Prieki bija pilnā sparā, kad tika nolemts pagatavot lācītim pusdienas. To uzticēju sievietēm. Galu galā — māmiņas gatavotu ēdienu nebiju lietojis ļoti ilgu laiku.

Vēl jo vairāk man tas simpatizēja tālab, ka pats mājās esot lietoju gandrīz tikai sierdesmaizītes. Ļoti reti uztaisot kaut ko, kā tapšanas process neaprobežojas ar griešanu, smērēšanu un aizgādāšanu līdz istabai.

Garšīgais paēdiens lēnām pazuda manī. Apmierināts un ar piepildījuma sajūtu aplaimots, es izlaidos dīvānā/gultā un stulbi smaidīju, domādams par man tik svešām matērijām, kā laime, prieks un piepildījums.

Izvadījis ciemiņus, es nolēmu pagatavot sev tēju, zaptsmaizīti, izlasīt kādu LoTR nodaļu, noskatīties kādu filmu un ķerties klāt šādiem tādiem darāmiem darbiņiem. Taču, neizmērojams bija mans pārsteigums, kad nolēmu atrast maizi. Tās nebija..

Pirmais šoks mani sasniedza, kad iegāju virtuvē. Kārtība, kāda manā mājā nav pieredzēta. Es, kā nenormāls cilvēks, kurš absolūti neko nejēdz no kārtības miteklī, kuram galvenais ir lai viss vienmēr būtu pa rokai un līdz nepieciešamajām lietām būtu jāsper pēc iespējas mazāk soļu, apjuku.

Pēc piecu minūšu cītīgas meklēšanas (parastajā vietā — leckapī, maizītes i nemaz nebija) un domāšanas par to, kas tad ar maizīti ir noticis (sākot ar to, ka laikam jau būsim apēduši un beidzot ar mazajiem zaļajiem cilvēciņiem, kuri ar manu maizīti tagad pieliek savus mazos zaļos kuņģīšus), es to atradu. Jūs nekad neiedomāsities, kur. Maizes kastē!

Katrā gadījumā, tas bija tā vērts. No sākuma apjukums un pārdomas. Tad mazliet adrenalīna (bez ēdamā negribās ta palikt). Un tad atvieglojums.

Pilnīgi vai, žēl bija izglābto maizīti ēst.

Tādi lūk man tie pārdzīvojumi un extrēmais dzīvesveids. Nez, ko es rīt meklēšu. Jā, tikko es 2 minūšu laikā atradu sērkociņus. Nevīžīgi noslēpti. To atrašanās vieta bija uz trauku žāvējamā. Uff.. Kvests mūža garumā..

Nobeigumā — Kuģīša iesniegtais Marilyn Manson — Tainted Love (Camouflage Soft Cell dziesmiņas kovers). Vārdi ir kaut kur te.