Ir vēls 1909. gada pavasara vakars. To pat varētu nosaukt par nakti, ja nebūtu tik nolādēti gaišs. Jāsaka, ka tagad vairs nav grūti skaitīt gadus, sākot no 1900. Pie tā vajadzēja tikai mazliet pierast. Bet mazliet stulba sajūta, ka dažu cilvēku nevērības dēļ nu ir 1909., nevis 2009. gads. Atkal sākas.. Šis lietus ir vispretīgākā lieta. Lai arī citur tas līst biežāk, bet te - vidēji reizes divas gadā. Vienreiz kaut kur ap šo laiku, otro - ziemā. Mokoši ir noskatīties, kā knapi knapi atguvušies augi atkal ir spiesti zaudēt dzīvību. Un kamdēļ mēs tos audzējam zem klajas debess? Laikam tā ir cerība, ka kādu gadu lietus neatnāks
Ziema.. Tā ir atņēmusi mums visu rudeni un krietnu daļu no vasaras. Garāka, aukstāka un skaistāka.. Kā man gribās nopeldēties. Bet nesanāks. Ziema ir laikam pat vispatīkamākais gadalaiks. Lai arī auksta, bet vismaz līdz otrajam lietum, sniegs ir tīrs. Tik tīrs, ka tajā var nomazgāties. Precīzāk būs teikt: noslaucīties. Cik cilvēku gāja bojā pirmajos divos gados no neziņas, ka sniegs ir tīrs.. Mira no slāpēm. Vēlāk - no higiēnas trūkuma. Ne visi varēja pierast. Bet, kad saprata Sniega svētību, mira tikai no slimībām, agresivitātes, bada un aukstuma.
Šonakt man jādežūrē tornī. Savā ziņā nav ļaunuma bez labuma - nebūtu gaišs, rastos kaudze ar problēmām. Tagad vismaz var pārredzēt apkārtni.
Nav patīkami nogalināt tos, kas kādreiz bijuši cilvēki. Bijušie cilvēki, kas kā dzīvnieki nāk uz siltumu. Nāk sasildīties. Un paēst. Viss jau būtu labi. Pie viņiem (tiem?) varētu pierast, ja vien tiem tik ļoti negaršotu mēs. Sievietes tie neaiztiek. Ja nu vienīgi
Pagājušajā gadā mēs to sapratām.. Atradām netālu no pilsētas vienu meiteni. Labi ka laikā. Slikti ka atradām. Drēbes saplēstas, pati asinīs. Viņa mums neko nespēja izstāstīt. Mēs atmetām ar roku. Kad pēc mēnešiem astoņiem viņai piedzima kaut kas, sakropļojot māti, nācās nogalināt abus
Kā mums sevi saukt? Mūs, kas apsargā pēdējās cilvēces paliekas? Kas aiz nozīmētās robežas katru nakti atstāj 200-400 mirušus ex-cilvēkus? Un dzīvniekus, kas barojas no bijušajiem mums. Tagad man pat ļaunākie pagājušā gadsimta zīdītāji, salīdzinājumā ar tagadējiem, liekās kā mīļi un jauki mājdzīvnieki.
Mēs esam sargi? Glābēji?
Un kāpēc mēs to darām? Cerībā uz to, ka radot no jauna civilizāciju, kādreiz pienāks diena, kad ar katra sieviete varēs mīlēties vairāk nekā reizi desmit mēnešos? Ka reiz mēs atkal spēsim radīt kaut ko, kā vēl nav bijis? Ka būs labāk nekā agrāk? Vai vismaz tāpat
Un ka mēs nekļūdīsimies
vairs
Ir agrs pavasara dienas rīts. To pat varētu nosaukt par nakti
