Kad tu man iesiti pirmo pljauku, man saapeeja. Arii iekshaa.
Peec desmitaas jau vairs nee. Peec desmitaas es ieraudziiju saapi. Taa bija skaista. Vilinosha. Un es sajutos vienreizeeji dziivs. Saapes bija kaa perfekts, neaprakstaams ugunskurs. Un mans naids rod speeku shai ugunii. Diivaini, ja tas taa nebuutu. Shii uguns manii ljaava tev likt mani just daudz izteiktaak. Shis naids manii to veel pastiprinaaja. Un tad tu izbijies (?) Es pasmaidiiju, un pateicu - turies taalaak no uguns, ja vien neveelies, lai taa deg. Un degot pakjer liidzi tevi savaa dejaa. Un tu aizmuki. Aizskreeji kaa kalnu upe pavasarii. Tu nespeeji. Tu jau pirms tam zinaaji, ka nespeesi.
Vien tavs aizvainojums, ka nespeej dariit man saapes, radiija veelmi aizmukt. Tas ir dabiski. Es arii saaakumaa to veeleejos. Aizbeegt. Un tu neiztureeji. Saaki mekleet uguni. Bet viss, ko atrast speeji, bija maldugunis. Kuras pashai jaaaizdedzina un jaauzkurina. Jo visas lielaas ugunis bija atrastas. Aizdedzini. Aizdedzini visas maldugunis un tad tu ieraudziisi savu skaistumu ugunii. Sho neizsakaamo sajuutu, ko dod saapes, bauda un naids. Un tad tu atmineesies mani. Degot citu ugunju sveetniicaa. Bet tu kljuudiisies. Tu jau esi sen kljuudiijusies. Es neesmu lielaa uguns. Esmu dazjas maldugunis. Naids.
Naids radiija sho pashapmaanu un iespaidu. Un tagad, kad tu veelies atpakalj, man tevi vairs nevajag. Jo tu nespeej saapinaat mani vairs.
