Copyright (c) 1999, Laacz (mailto:laacz@laacz.lv)
Publicējot šamo tekstu, (c) IR jānorāda /bēdīga pieredze/
Esmu viens. Ilgu laiku viens. Bet vairs nejūtos slikti. Vientulība ir kā sāpe, kura ar laiku mazinās. Pie tās var pierast. Un tad var iemācīties to baudīt. Tikai nevajaga sevi maldināt ar domu, ka neviens vairs nav nepieciešams. Pieradums pie viena nenozīmē nepieciešamības pēc kaut kā cita zudumu.
Tad ir iespēja ieklausīties sevī. Mēģināt pārdomāt bijušo. Šo to vairāk saprast no sevis. Pasēdēt vienam pašam, iemalkot viskiju, uzsmēķēt, palasīt labu grāmatu un nedomāt, ka kāds var piezvanīt vai atnākt.
Bet nevajag par to domāt arī kā par sasniegumu. Varoņdarbu. Tevi nesapratīs.
Kad cilvēki runā par skaisto dzīvi, viņi ar sacīto domā to, kas ir redzams, taustāms, garšojams. Bet ir vēl arī citi skaistuma veidi. Neredzams, netaustāms un negaršojams. Neaprakstāms un neizstāstāms.
Nevajaga baidīties no vientulības. Bet nevajaga arī uz to tiekties.
Vientulība nedrīkst būt atteikšanās no apkārtējiem. No ārējās dzīves. Tas ir tikai īpašvārds tam, ka tu esi viens pats, nedalot savējo daļu ar kādu citu.
Īpašs skaistums. Dīvains miers.
Kad tev nav daudz prieka, tad tu spēj baudīt to, ko daudzi nevar - priecāties par daudziem sīkumiem. Ievērot to mazo skaistumiņu, kas šo ne pārāk skaisto pasauli spēj darīt biš skaistāku. Un vēl jo patīkamāk, ja tu to neizrādi, bet priecājies sirdī. Un uz āru tas izrādās kā dzīvesprieks. Jo vientulība nekādi nedrīkst būt šā prieka trūkums.
Necenties noturēt vientulību. Gan jau tā atkal atnāks, kad tu to vēlēsies.
Vientulība audzina dvēseli. Un dziedē