Zem gadu tuukstohus miitaas zemes, kaut kur tuvaak taas virsmai, nekaa centram mitinaajaas reiz taarpinjsh. Ziemaa vinjsh dauziija galvu pret sasalusho maajas jumtu, kaapa aughsaa kokaa, leca lejaa ar to pashu galvu pa priekshu un centaas kaut cohuminju tai zemiitee uztaisiit. Bet velti.
Tad naaca vasara. Kaa aiz ieraduma, taarpinjsh no riita veel aizvien kaapa augshaa tai kokaa, leca lejaa un taisiija cohumu zemiitee. Shoreiz, njemot veeraa silto laiku, vinjam tas sanaaca labaak. Apreibis no laimes, vinjsh sho proceduuru padariija biezjaaku - arii pirms guleetieshanas tika veikts shis rituaals. Pret rudeni cohums jau bija dziljaaks.
Jaapiebilst, ka vinjam bija tendence (lai ar lielaaku rezultivitaati tas cohums padziljinaatos) kaapt aizvien augstaak tai kokaa un lekt no pashas galotnes nu bija vinja izklaide vakaraa, peec nogurdinoshaas darba dienas.
Un tad naaca ziema. Pati pirmaa vinjas diena bija auksta, no riita zeme bija makjeniit sasalusi un tad nu muusu taarpinjsh, veel neizguleejies pieceelaas, nomazgaaja savu prieksheejo galu, apliida triis reizes ap savu maaju, ieliida dushaa un devaas celjaa uz koka priekshpeedeejo zarinju. Uzkaapis tur, vinjsh ar slaidu paleecienu metaas pretii gadu tuukstoshus miitajai zemei.
Moraale?
