Piezīmes sestās
Copyright (c) 1999, Laacz (mailto:laacz@ass.lv)
Publicējot šamo tekstu, (c) IR jānorāda /bēdīga pieredze/
Kaut kur starp blokshēmām, nosvītrotiem skaitļiem, ķēmīgiem zīmējumiem un alus traipiem es ierakstīju tev veltītus vārdus. Bet kā jau mūždien, plēšot ārā lapas laikam būšu izplēsis arī to
Tas bija sen. Kad sniegs vēl nebija devis vietu lietum, kuram, savukārt, būtu jāpiekāpjās saulei. Nu jau sauli ir nomainījušas dzeltenas lapas, drēgns un mitrs laiks. Ar sauli aizgāji arī tu. Un, ja man tagad būtu iespēja ko teikt tikai un vienīgi tev, es sacītu:
"Tur ārā, aiz loga, varētu plūst upe. Ziemā mierīga, lai arī aizsalusi, bet tikai no malas. Pavasarī - krāšņa savā trakulībā un spējā nenogurstoši smiet. Savukārt, vasarā tā būtu visiem vajadzīga, veldzējoša un daiļāka kā jelkad. Tu biji šie iespējamā upe. Un tur, aiz loga, mana dzīve. Kurā tu ienāci, kad sāku ticēt, kas tevī dus. Kad kusa ledus, redzēju to daiļumu, kurš bija reibinošs un līdzi raujošs. Pēc mežonīgajām dejām tavējos viļņos, apreibis veldzējos, kad apkārt bija saule, silts un skaists laiks. Tur aiz loga. Tur, manā dzīvē. Un nepamanīju, ka bakus veldzējas vēl daudzi
Zinu, ka šoziem citi brīnīsies un šaubīsies, vai zem ledus ir kas vairāk. Nākošpavasar tie reibs un dejos ar tevi. Un atkal nāks vasara.
Kaut arī lapa izmesta, es neskumstu. Jo tajā rakstīju, ka tevi mīlu."
|
