Viņa bija tik laimīga, cik vien laimīgs var būt cilvēks. Sieviete, meitene, kura iemīlējusies. Viņa staroja, smaidīja un padarīja pasauli ap sevi krāšņāku. Viņš viņu mīlēja. Viņa viņu skūpstīja, stāstīja itin visu, vienmēr smaidīja viņam. Viņš to novērtēja. Mīlēja viņu tik, cik spēja un vēl mazliet. Viņa bija tiešām laimīga. Viņš bija arīdzan neizsakāmi laimīgs.
Viņš mainījās. Tas viņai nelikās dīvaini. A zrja. Viņš bija cēlies savās acīs. Viņš bija sapratis, ka ir smuks, jo viņa bija viņam to visu laiku stāstījusi, saprata, ka ir gudrs, jo viņa viņam to ik pa laikam atgādināja. Un saprata arī to, ka ir tiesīgs arī šad un tad uz ko citu nevis tikai klausīšanos viņas vervelēšanā, just viņas bezgalīgos glāstus uz sevis, katru nakti mīlēties līdz trijiem un tad iet gulēt, lai pēc četrām stunda\ām dotos uz darbu. Nekādas poņas, kamdēļ viņš to agrāk bija pacietis. Liekās pat, ka viņam agrāk nekas pret to pat nebija pretim, agrāk viņam tas bija pat paticis.
Viņa no sākuma neievēroja šādas tādas izmaiņas ikdienas ritmā. Nu jau viņš nesēdēja visu laiku viņai blakus, skatoties acīs, paņēmis viņas roku savējā un glāstot to. Jautājot, kā šodien ir gājis, katru dienu darot to savādākā veidā. Puķēs, martini glāze, sveču gaisma, jūrmala.. tas vairs nebija tas. Jautājumi nu bija standarta frāzes, kuras izrunājot, viņš nesēdēja viņai blakus, bet gan kaut ko lasīja, skatījās vai ēda. Acīs skatījās tikai, kad kaut ko vēlējās. Puķes gan vēl ik pa laikam nesa, bet ne tās dārgākās. Izskatījās, ka viņa šādas puķes bija redzējusi kaut kur netālu no mājām. Martini vēl bija, bet glāzē tas jāielej pašai. Ja agrāk pudeli, tukšāku par pusi ieraudzīt skapītī nebija lemts, tad tagad tur stāvēja viena, un arī tā tūdaļ beigsies. Sveces dega tikai ziemassvētku eglītē, kuru viņa bija izpušķojusi, kamēr viņš skatījās kaut ko viņam svarīgu pa televizoru. Uz Jūrmalu gan reiz bija aizbraukuši. Skaisti. Abi stāvēja apskāvušies netālu no tās, vērojot skaisto līdzenumu līdz pat horizontam, un saules rietu. Kad viņa kārtējo reizi pateica, ka mīl viņu. Viņš sausi atbildēja, ka mmhhhmm.
Bet viņa nebēdājās. Viņš laikam ir izaudzis. Tas attiecību sākumperiods, kurš visiem paiet, ir beidzies ari mums. Bet galvenais, ka mēs abi viens otru mīlam un kopā jūtamies vienreizēji.
Pēc kāda laika, kad viņa beidzot saprata, ka kaut kas ir zudis, viņa pavaicāja, vai viņš viņu mīl? Pēc kārtējā mmmhhhmmm, viņa pavaicāja vēlreiz, nu jau ar asarām acīs. Viņš, sapratis, ka jautājums nav standarta, kā parasti, novērsās no sava darāmā darba, paskatījās uz viņu, paņēma viņas kreiso roku savējā, ar otro atglauda viņas matus, noslaucīja asaras un pavaicāja, neizpratnē, kas viņai liekot šaubīties par to? Un viņa noticēja.
Savā neizpratnē viņš bija patiess.
Sekojošais vakars bija vislabākais viņu kopbūtnes laikā. Pēc viņu abu domām.
Jo sen nebija bijis tādu vakaru.
Bet Martini pudele jau bija tukša.
Nākamreiz viņa vairs nevaicāja viņam, bet klusībā raudāja.
Kad viņa aizgāja, viņš nesaprata. Piekāsts. Apdirsts. Piesmiets. Viss sāp. Un nākotne ir melna. Un sāpe bija patiesa. Nekā viltota, jo pats domāja, ka mīl.
Pēc gada, pēc daudz neveiksmīgiem mēģinājumiem ko saprast, nonāca pie tā, ka pats bija vainīgs. Un nolēma nekad nekad vairs nemīlēt. Nebūt ne ar vienu ilgstoši kopā. Lai arī visi viņu sauca par brunču mednieku, viņš to uztvēra kā apvainojumu. Bet neskaidroja, kamdēļ.
Nevēlējās vairs būt zaudētājs. Iesist bumbu savos vārtos. Mīlestība dziest. Lai arī ne pilnībā, bet, salīdzinot ar sākumā bijušo uguni, tā ir smieklīga oglīšu gruzdēšana. Vai vērts mācīties no savām kļūdām, ja tās rada neciešamas sāpes?
