#101

Baumas par eksistenci

krītošs zīdainis nopakšķ kā lāse uz zemes
šī nolādētā fizika ar savu gravitāciju
un kā šī cietsirdīgā pasaule mūs vēl panes?
kā mēs paši ciešam savu degradāciju?

sāp sāpe, līst lietus, tas viss ir loģiski
un ziemā ir auksts un vasārā karsts pēc pimpja
nekas, ka no aukstuma vai bēdām tu nomirsi
tāpat divpadsmir gados izvaro, un sīkie līmi osta

neaizvietojamo televizoru nu okupē visa pasaule
no vienas puses mēs, no otras citi mēs, kam ir, ko teikt
vai rādīt, apvemt, nodirst, nokliegt, izīrēt
un mums ar savu izniekoto, iztērēto laiku nav, kur steigt

viens telefona zvans var iztīrīt pa tukšo māju
tāds joks ar bumbu, viltotu vai neesošu
bet, ja kāds, kamēr menti sit pa kaudzi durvju
grib bērnu, lasa Šekspīru vai kārto skolas somu?

šie sapņi ir par mūsu dzīves beigām
par citu dzīvju sākumu un daudzu vidu
par laimi, kura nāk caur nopišanos steigā
par nesekmību, slepgavām un rozā grīdu

nes cerßu tie naivie, kas vēl nejēdz to par beigtu
kam galvenais nav dzīve, - jādzīvo lai mirtu
lai dzīvotu tad savu nāvi, priecātos par dzīvē liegtu
vai savās bērēs gulētu un vēlāk dziļi zemē pūtu

mums laikam viss, par daudz, par tālu iets
kaut visi (arīs es?) tā nedomā ik dienas
bet reizēm uzpeld šādas optimisma paliekas
Optimisms? Jā, cerēsim, ka šādas otras nava dzīces.

#102

M.U.R.X.

Sveiks, dievs, tad tu arī esi viens?
Nu neraudi, neskumsti, tevi krustā sita, tu miris esi.
Sveiks, vlens, tad t jūties ir kā būtu lieks?
Neraudi, neskumsti, tomēr daži šai pasaulē vēl ir labi.

#103

Un, ja man nav vienalga?
Un, ja nu man tomēr sāp?
Vai tu esi tā, kas gaida?
Un vai tu esi tā, kas pretim nāks?

Lūdzu, ieskaties manās acīs.
Nu, lūdzu, man nav vairs, ko slēpt.
Un negaidi, kad kāds ko sacīs,
Es nevēlos vairs no patiesības bēgt.

Lai saule noriet, man jau sen,
Jo blakus tu ar savu "savādāk".
Līst lietus, tumsa, saldē vējš,
Kāpēc tu esi tik ļoti citādāka?

Kāpēc tu man piedāvā izvēli, kuras nava?
No rīkles tavas tāpat jau nožēla skan.
Beidz elsot, beidz lauzties, nāc dzert
Un man savu sāpi valā ver.

Es neesmu tava nelaime no pagātnes,
Es sastāvu no vienas vienīgas izpratnes.
Mans prāts un sirds nekur nedodas.
Tas viss vien tev, tik tev viss atdodas.

#104

Ierakstīsim mūsu sarunas un tad
Ar tām sildīsimies aukstos vakaros
Tās nedzirdēs neviens nekad
Jo uguns mūs sildīs, tām sadegot

Bet lāči tavos sapņos retums ir
Un domās arī viņi nedzīvo
Tik blakus tev viens tāds mīt
Kurš grib to visi salabot

#105

Es vēroju asaru ritam pār tavu vaigu
Vai, varbūt, tā bija prieka asara?
Smiekli līdz asarām...
Vienalga... nav vienalga
Asaras bija tāpēc, ka pasniedzu tev
    savus noslēpumus uz zelta paplātes
Un asaras pilēja uz dārgākās no dārgākajām
    virsmām
Lai pēc laiciņa nožūtu
Nemēģini noslīcināt manus sapņus
    šaubas prieku manu mīlestību
Nav vērts, dārgā

#106

Viņa man teica jā
Tas bija pārāk skaisti lai nenoticētu
Es nedomāju, ka jā bija cits
Savādāks. Ne man. Ne mūsu mīlestībai
Jā bija: "mīli mani, es ļaušu"
Un tagad sāp
Apziņa, ka tikai "mīli"
Bez pretmīlas

#107

Tu zini
Tu zini kādu Tevi gribu
Un gribu Tevi
Kāda toreiz biji
Tu zini
Kādu mani mīli
Tu mīli mani
Kādu mani gribi
Es neesmu
Kādu mani gribi
Bet mīlu tevi
Par to, ka Tāda biji
Toreiz
Es neesmu
Un diez vai kādreiz būšu
Tāds kādu mani mīli
Un zini
Ka nebūšu es tāds
Tad ko Tu manī mīli?
To kas kādreiz nebūs?
Par cerību to nesaukšu
Tu gribi mani citu
Un zinu
Vienu lietu skaidri zinu
Ka tevi mīlu
Tu maldies
Domā ka Tevi mīlu
Tevi tādu kāda Tu esi
Bet nē
Ne šajā pasaulē
Ne šajā dzīvē
Bet tajā
Manā sapnī
Manā atmiņā
Kas nerunā
Man nav nekā
Kas Tavā cerībā
Tu netici
Tu zini
Kāpēc
Es arī
Un tas liek mirt
Un mirt un mirt
Ik reizi mirt no jauna
Kad redzu Tevas acis
Kad vilšanās un neiņa
Kad cerība tik maziņa
Par to ko mīli manī
Par to kā manī nebūs

#108

Ak, meli, meli, meli, meli!
Tik skaisti, vienreizēji meli!
Cik grūti ir tomēr tiem neticēt!
Cik gribās man viņai palīdzēt!

Tas bija, bija, bija tik sen,
Kad izdomāta vēl nebija pasaule.
Tad kāds, kādi jau gāja šo ceļu,
Šo ceļu, gar kura malu es eju.

Tev neticēs, neviens nekad neticēs;
Tevi neārstēs, nav iespējams to izārstēt;
Tev nesāpēs. Tu laimīga savā salā būsi;
Kamēr citu acīs dzīvi mirusi kļūsi.

Nav mīlas, jūtu, dieva, manis nav,
Jo atkal tu saki, ka ir. Atkal jau!
Kauc suņi mēnesim, kauc mana sirds, -
Pēc patiesības, pēc tā, kas ir.

#109

Visi smējās, kad teicu, ka man esi Tu
Tik rēca, redzot Tavu fotogrāfiju
Tik smuka? Tev? Par ko? Ko dirs?
Bet manas acis pretī ņirdz.

Nu neticiet, jel neticiet, ak neticiet. Kaut vai.
Bet anāciet, jel atnāciet, rīt, te; tad, lai
Lai redzu jūsu sejas, kad būs te
Lai smaidu jūsu (pa)mana pasaule

Nu, lūk; jūs smejat? Nē, jūs ne vairs.
Tas īstenībā nesaprotami. Pat man. Bet man nu smaids.
Kā viņa mani pieļāva.
Lai jūsus visus piekāstu.

#110

Es aizslēgšos ciet uz laiku
Lai atkal sevi saprastu
Es atstāšu Tevi kā atslēgu
Un noskūpstīšu vientulību

Vienīgā slēdzene ierūsēs
Man liekās, mans "es" atslēgu pazaudēs
Un atvērts es palikšu vien pagātnē
Tikai Tu spētu man palīdzēt

Lieks. Nespējīgs. Nevajadzīgs
Un var pat teikt - laikam nelaimīgs
Vienuarpusnēdēļu to visu sajutis
Un atkal neizpratnē pazudis

Vienalga? Vai tiešām? Un Tev?
Būs jāatsāk dot tikai sev?
Bez atslēgas, bez sirds, kura mīlēja
Kas Tev kādreiz toreiz piederēja