#031

mīlestība -
tas laikam viss,
par ko spēju dzejot,
jo neko es nejūtu dziļāk,
nekas nav radījis lielāku sāpi
līdz šim.

#032

Atnāc pie manis
Uzmaidi man
Pasaki čau
Pavaicā kaut ko
Ieraugi mani
Saskati mani
Izskati mani
Parādi man mani
Tici man
Uzticies man
Neatraidi glāstus
Smaidi man acīs
Atver man savu sirdi

Iemīli mani
Vai vismaz...
        ...neaizej...

#033

viņš mācīja mīlēt,
bet neteica, ka tas ir grēks.
viņš teica, ka nevajaga nīst,
bet nelika šķēršļus tam.
viņš necieš konkurenci
un neticošos.
izvēli viņš dod tikai pēc nāves
un ar vienīgo iespējamo atbildi -
nožēlot.
viņš dod brīvību,
lai vēlāk to atņemtu.
viņš grib visus vienādus.
viņš nezin dinamiku.
viņa vēlme, - lai visi būtu labi
(pēc viņa domām - labi)
ir tikpat absurda,
cik viņa eksistences pierādījumu.
TAD KĀPĒC MAN JĀTIC?

#034

Ienīstu,
ka nevaru pateikt
to, ko es jūtu,
to, ko es domāju.
Ne prozā,
ne dzejā,
jo jūtu es tā,
kā jājūt nav,
Domas ir par daudz,
tās par ātru domājas,
tās paspēj aizlidot, pirms uzraksta,
tās reducējas
uz kaut ko
lielu
ar daudz "taču".
Par daudz emociju,
par daudz domu,
par maz vārdu.
Vai varbūt burtu?

#035

zirneklis - galva ar daudz kājām
un/vai rokām
dzīve - sāpe ar divām rokām
vai kājām
pirmā - sākums
mēs dzimstam sāpēs
otrā - beigas/gals
mēs mirstam un sāp citiem
vai vismaz dažiem
vai vismaz vienam
vai vismaz tev/sev
mēs dzīvojam
un visskaudrāk izjūtam sāpi
un vispatīkamākais ir tad, kad sāpi nejūtam
un pie sāpes vairums pierod
pie dzīves pierod

#036

es spēju likt tev aiziet
aizmukt
aizskriet
tas nebūt nav grūti

tu vari brīvi izzust
un nekad neatgriezties
tu drīksti neko nejust
un nemaz neizlikties

tu vari ņemt un palikt
to sīkums tev ir veikt
tu vari mani satikt
un klusumu man teikt

un smaidīt
smaidīt, smaidīt, smaidīt, smaidīt

es nekā neiebilstu
es arī protu tēlot
tik neciešu šo smaidu
tā, patiesībā sakot

es neesmu tavs klauns
nē, neesmu es privātais
tātad velts ir tavs smaids
ir lieki slēpjams naids

es zinu
tu melo
mānies
izliecies

bet
vismaz nedari to ar smaidu!
nemelo ar smaidu!

#037

Tu smaidi,
Jel smaidi.
Pat, ja sāp, tad smaidi.
Tu smaidi par citiem
Un smaidi par sevi.

Jel smaidi,
No rīta un vakarā smaidi,
Un lai smaids ir tas, ko no citiem tu gaidi.

Tu paraudi, paskumsti,
Bet dari to smaidot,
Lai smaids tevi, citus iepriecē sildot.

Tu uzsmaidi spogulim,
Uzsmaidi sev,
Un uzsmaidi citiem,
Smaidi vēl, vēl un vēl.

Nekas, ka tu neesi piedzimis smaidot,
To visu var, nē, vajaga labot.

Tu miegā pasmaidi,
Smaidi pie ārsta,
Lai neaiziet smaids,
Jo smaidīt ir māksla.

Tu nepārdod to,
Tu smaidi cik gribi,
Tu dāvini smaidu,
To atdod par brību.

Ak smaidi, jel smaidi,
Pat, ja dažreiz nav viegli,
Kad dzīve ir skumja,
Vai viss - vieni prieki.

Un arī mirstot,
Jel nebeidz to darīt,
Jo smaids tikai smaidu,
Tikai smaidu spēj radīt.

Un, guļot zem zemes,
Tu uzsmaidi zārkam,
Tu uzsmaidi zemei
Un ēdošam tārpam.

#038

Uz ko tu ceri,
Kad pasaule jau pārdota?
Kad dievs to ir upurējis
Velnam,
Lai glābtu citu pasauli.
Labāku.
kas ir (varbūt) kaut kur citur.
Tālu.
Prom.

#039

Gandrīz dzīvs
Gandrīz sveiks
Visu mūžu tu esi gandrīz beigts
Gandrīz zinošs
Gandrīz paēdis
Gandrīz meitenei iepaticies
Gandrīz joks
Un gandrīz smieklīgi
Gandrīz traģikomiski

#040

nauda
daudz naudas
santimiāde
latiāde
kilolatiāde
megalatiāde
gigalatiāde